Zanda Rubene (Dr. paed., Mg. phil.) ir LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja, arī ir viena no lektorēm forumā „Līdere” 2019. Turpinot tradīciju, Zandu gribētos salīdzināt ar balto liliju. Gudru, staltu, karalisku, bet sievišķīgu!

Ingrīda: Šis portāls ir sievietēm 40 plus, un tā lasītājas apvieno paaudzi, kur ir gan māmiņas, gan vecmāmiņas. Ko jūs gribētu teikt šīs paaudzes sievietēm par audzināšanu, par to, kā mēs varētu pareizi ievirzīt savu bērnu un mazbērnu „digitālo bērnību”, nevis vienkārši noliedzot tehnoloģijas un izceļot klišejisko „kad mēs augām...”, bet novēršot sliktāko scenāriju šiem tehnoloģiju laikmeta bērniem.

Zanda: Jautājums par audzināšanu vienmēr ietver sevī divas puses, gan to, kurš audzina, gan to, kurš tiek audzināts. Un, tā kā ir skaidrs, ka mēs dzīvojam pārmaiņu pasaulē, par to jau ir runāts daudz un es tagad neiedziļināšos tajā, kas ir pārmaiņu pasaule, bet ir viena ļoti svarīga lieta, kas sievietēm pēc 40 būtu jāņem vērā – cilvēka dzīvildze ir būtiski pagarinājusies. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ rodas paaudžu pētījumi, un pēc šiem pētījumiem spriežot, mēs šobrīd viena otrai blakus dzīvojam sešas paaudzes. Tās ir sešas atšķirīgas sociālo paradumu sistēmas, atšķirīgas vērtību sistēmas, atšķirīgi uzskati par audzināšanu.

Ja pirms gadiem 20-30 sievietes 40 gadu vecumā bija vai nu pusmūža sievietes vai sievietes gados, tad šobrīd, kad Eiropas Savienībā sievietes dzīvildze ir 80 un pat vairāk gadu, tad jāsaprot, ka 40 gadi, tā ir drīzāk jaunība.

40 un 50 gadi šobrīd nekādā gadījumā nav vecums. Un tas, ko mūsu mammas saka, ka mūsu 40 ir viņu 30, vai mūsu 50 ir viņu 40 – tā patiešām ir, kaut vai laika ziņā, kas mums ir atvēlēts, jo priekšā vēl 20-30 aktīvas dzīves gadi, un ne velti mēs runājam gan par mammām, gan vecmāmiņām šajā vecumā, jo pateicoties ilgajai dzīvei un mūsdienu medicīnas sasniegumiem, mēs varam būt gan mammas, gan vecmammas maziem bērniem vienlaicīgi. Un tomēr, tās ir atšķirīgas sociālas lomas, un tas izaicinājums audzināšanā ir tas, ka audzināšana būtībā ir attieksmju un vērtību tālāk nodošana no paaudzes paaudzē. Un ja mēs esam uzaugušas vienā sociālas kultūras kontekstā, bet tās mammas, kas ir 20 gadus jaunākas, citā, tad arī audzināšanas modeļi, ko izvēlamies, var būt diezgan atšķirīgi, bet mērķis ir viens.

Ja man jautā, kas ir audzināšanas mērķis, tas ir- panākt, lai mūsu bērni var iztikt bez mums. Vienā brīdī viņiem ir jāiztiek bez mums.

Ja mamma ir vecāka, tas brīdis var pienākt ātrāk. Un tad parādās tas digitālās kultūras konteksts, kurā pirmā tēze ir, ka mums šķiet, ka dzīve mūsdienās ir daudz bīstamāka, nekā tā bija iepriekš. Viens no iemesliem ir saistīts ar to, ka mums ir pieejams ļoti plašs informācijas klāsts , turklāt negatīvas informācijas, kas piemēram agrāk, padomju laikā, tika noklusēta, vai arī nebija tik daudz kanālu, no kā varēja uzzināt par kādu negatīvu parādību sabiedrībā. 

Paaudžu pētījumi min tādu vēsturisku notikumu, 2001.gada 11.septembris, pēc kura izmainās cilvēku sociālie paradumi - veids, kādā mēs nospraužam sev nākotnes mērķus un izmainās arī audzināšanas modelis. Jo šis datums ir traģisks notikums, kas padara pasauli par bīstamāku vietu, nekā tā bija pirms tam. Izmainās priekšstats par briesmām, vairs nav nepieciešams konvencionāls karš, mēs varam vienkārši iziet no mājas, aiziet uz koncertu, uz Ziemassvētku tirdziņu, un daudz kas bīstams var notikt.

Šis ir pirmais aspekts, kas padara audzināšanas procesu mūsdienu sabiedrībā daudz piepildītāku ar pieaugušo rūpēm – mēs daudz vairāk rūpējamies, pievēršam uzmanību saviem bērniem, un mēdz teikt, ka šī laika mazo bērnu vecāki ir visrūpīgākie vecāki, kādi jebkad bijuši, bet ar akcentu uz jaunākās paaudzes, „Millenium” paaudzes vecākiem.

 Otrs aspekts saistībā ar mūsdienām ir tā saucamā bērncentrētā sabiedrība, jo mēs šobrīd dzīvojam sabiedrībā, kur bērna vajadzības ir tikpat nozīmīgas, kā pieaugušā vajadzības, un mēs runājam par bērnu tiesībām, un uz šī fona veids, kā mēs skatāmies uz bērna vietu sociālajā hierarhijā, ir mainījies – bērns nav pakārtots pieaugušajiem, viņam ir tikpat daudz tiesību, kā pieaugušajam, viņam ir savs viedoklis, kuru viņš arī pauž, un kas ir pats svarīgākais – mēs šobrīd audzinām bērnus, balstoties uz viņu vajadzībām. Esmu daudzās intervijās jau teikusi, ka mēs, sievietes pēc 40, mammas un vecmāmiņas, tikām audzinātas, par mērķi uztverot pieaugušo radītās sociālās kārtības neizjaukšanu. Bērnam bija jābūt disciplinētam, lai netraucētu pieaugušo, viņam bija jāattīstās un jāpilnveidojas tādā veidā, lai pieaugušo ikdiena netiktu traucēta – tātad jābūt klusam, paklausīgam, jāzina sava vieta. Šis audzināšanas modelis daudzējādā ziņā saistās ar Bendžamina Spoka teoriju, kas padomju laikā bija aktuāla. Mēs esam paaudze, kas ēda nevis tad, kad gribēja, to, ko gribēja un tik, cik gribēja, bet to, ko lika, tad, kad lika un tik, cik lika. Mēs gulējām, tad kad citi domāja, ka mums ir jāguļ, nevis tad, kad nāca miegs, un šobrīd, iespējams, pastāv kaut kāds konflikts pašām ar sevi, audzinot bērnus, kas aug bērncentrētā sabiedrībā, kur gan juridiski, gan morāli, gan sociāli bērns ir uzmanības centrā, un bērns aug, apzinoties savas vajadzības. Mūsu paaudze tika audzināta ar domu, ka mūsu vajadzības nav svarīgas, svarīgs ir sabiedrības pieprasījums, tā hierarhija. Šobrīd bērna vajadzības ir audzināšanas centrā, un daudz organiskāk (ja mēs vadāmies pēc paaudžu pētījumiem, tad tieši jaunākām mammām), jo mammas pašas apzinās savas vajadzības un bērna vajadzības, un tad šīs mammas bieži vien nonāk pretrunās ar audzinātajām un skolotājām, kā bērns būtu jāaudzina. Jo institucionālajā izglītībā joprojām pastāv noteiktas normas, noteiktas robežas un prasības, kas nav bērna vajadzību apmierināšana. Tad mammas dodas pie skolotājas un saka: „Bet mans bērns ir pieradis TĀ.”

Bet, ja mēs gribam šodien audzināt bērnus pēc principa, kā mēs tikām audzināti, varam nonākt pie tā saucamā „audzināšanas īssavienojuma", jo sabiedrība, kurā bērns aug, skatās uz bērnu citādāk, bērnam ir cita vieta sociālajā hierarhijā, viņš automātiski nav paklausīgs.

Trešais audzināšanas izaicinājums ir mūsu post-padomju audzināšanas telpa. Īpaši tām mammām un vecmāmiņām, kurām šobrīd ir pāri 40 vairāk. Mēs augām Padomju Savienībā, kur audzināšana ģimenē nekādi netika atbalstīta, bija kolektīvās audzināšanas ideāls. Mēs no dažu mēnešu vecuma nedevām telefonu rokās, kā tagad, bet mēs bērnu aizsūtījām uz silīti. No vienas puses, tā ir šī pieaugušo centrētā sabiedrība, bet no otras puses, padomju ideoloģija paredzēja, ka bērnu audzina kolektīvs- silīte, bērnudārzs, skola, pagarinātā grupa, nometnes, un rezultātā mēs, tā godīgi liekot roku uz sirds, īstu audzināšanu ģimenē tā arī neesam piedzīvojušas. Mūsu mammas atnāca no darba, pabaroja mūs un nolika gulēt. Pilnīgi loģiski, jo to, ko spēj mājsaimniece, kuras bērns neiet bērnudārzā, vienkārši fiziski nevar izdarīt strādājošas sievietes!

Bet pastāv arī ir specifisks risks, ka vecāki un skola vai bērnudārzs to deķīti rauj katrs uz savu pusi, nevarot sadalīt ietekmes sfēras, kuram tad jāuzņemas galvenā atbildība. Es neizlikšos labāka par citām, es biju ļoti priecīga, ka mans dēls sāka iet bērnudārzā un tieši tur tika vaļā no pamperiem. Un tas izaicinājums ir, ka mēs nevaram par visu pajautāt mammām, kā tu darīji, jo mūsu mammas bieži vien nevar atbildēt, jo toreizējās sabiedrības modelis daudz mazāk lika un pat ļāva iesaistīties mammām bērnu audzināšanā. Rezultātā, arī mēs šodien atnākam mājās no darba, tagad mums ir gudrākas veļas mašīnas, trauku mašīnas utt. , parādās brīvais laiks, bet mums nav parauga no savas bērnības, kā vajadzētu ar bērniem aktīvi kopā darboties, un tā mēs sēžam katrs savās tehnoloģijās, vecāki savās, bērni- savās. Un mēs ceram, ka bērnudārzs un skola izdarīs visu, kas tiem bērnu audzināšanā jāizdara. Mūsu pētījumi liecina, ka vecāki ļoti aktīvi iesaistās bērnu audzināšanā līdz bērna 3 gadu vecumam. Tiklīdz spēlē iesaistās bērnudārzs, vecāku iesaiste kļūst daudz mazāka, pie tam ne tikai laika ziņā, bet vecāki arī atbildību lielā mērā pārliek uz bērnudārzu. Mani studenti saka, ka esot milzu atšķirība pirmsskolā starp bērniem, kas gājuši dārziņā no 2-3 gadiem, un tiem, kas uz bērnudārzu atnāk 5 gados. Bieži vien bērns 5 gados nav, piemēram, turējis šķēres rokās. Bērns nemāk ne aplicēt, ne citādi darboties ar rokdarbiem, jo tas nozīmē, ka mammai būtu jānodarbojas ar viņu mājās nodarbību veidā. Ja mums šādas pieredzes nav un mūsu zināšanas aprobežojas ar rūpēm par fizisku bērna pamatvajadzību apmierināšanu, tas arī ir izaicinājums.

Tās ir šīs 3 tēzes, no vienas puses, bērnu pāraprūpe, kas saistās ar bailēm no ārpasaules, otrs - bērncentrētās sabiedrības fenomens, kur bērna vieta sabiedrības hierarhijā ir pilnīgi cita, nekā pirms 40 gadiem, un trešais – post- padomju audzināšanas telpa un tās sekas mūsdienās.

Un tā mēs nonākam pie tādas parādības, ka baidoties par bērniem, mēs īsti neļaujam attīstīt viņiem patstāvību, visu izdarot viņu vietā, un tad rodas jautājums, ko sabiedrībā nozīmē konstrukcija „laba māte”.

Un, ja mēs vēlamies būt labas mātes, mēs ar to saprotam ļoti rūpēties par savu bērnu, tikai jautājums, kurā brīdī rūpes pārvēršas par kontroli un patstāvības liegšanu.

Šīs pārmērīgās rūpes var pārvērsties par parādību, ko sauc par „iemācīto bezpalīdzību”, kas rodas pāraprūpes rezultātā. Tā ir nevis attīstības trūkumu dēļ, bet tādēļ, ka vienkārši nav pieredzes. Bērns nezin, kā gatavo ēst, jo mēs nelaižam viņu pie plīts, jo tur taču draud briesmas, mēs nedodam rokās šķēres, nedodam nazi, neļaujam vienam iet tur, kur mēs pašas bērnībā esam gājušas vienas, jo pieļaujam ka pasaule ir ļaunāka un bīstamāka. No otras puses, digitālā kultūra rada iespējas - tehnoloģijas ir kļuvušas par mūsu ikdienas sastāvdaļu, un dod bērniem iespējas attīstīt citus, atšķirīgus sociālos paradumus, un tas izpaužas tā, ka mēs baidāmies laist bērnus ārā no mājas, un šīs tehnoloģijas pašas par sevi notur viņus mājās. Sociālo zinātņu pētījumi liecina, ka mazi bērni ir spējīgi izmantot skārienjutīgās tehnoloģijas no 11 mēnešu vecuma, un ļoti labprāt tās izmanto, arī Latvijā. Latvija ar to ir īpaša, mums ir ļoti labs interneta ātrums, tehnoloģijas ir „must have”, tās mums visiem ir, un īpaši, ja ir runa par sievietēm virs 40, mammām un vecmāmiņām – mēs nākam no sabiedrības, kur nevarēja neko nopirkt, bet tagad var! Mums šķiet, jo vairāk bērnam būs tehnoloģisko lietu, jo viņš būs laimīgāks. Un mēs pērkam tehnoloģijas pirkšanas pēc. Un te var rasties problēma, ka mūsu pāraprūpētais bērns lielāko sava brīvā laika daļu pavada mājās, sēdus un pie ekrāna. Ja 2007. gadā mēs runājām par medijcentrēto mājokli, jo mediji netika pārnēsāti, tad tagad mēs runājam per medijcentrētu telpu, kurā bērns grib uzturēties, ar domu, ka telpa nav obligāti mājoklis, bet jebkura vieta, kur pieejams internets, un tur bērns jūtas vislabāk.

Tagad, uzliekot roku uz sirds, pajautāsim, vai mēs 9-10 gadus vecam puikam ļautu šaut ar loku, mest mērķī cirvjus un nažus, būvēt laiviņas, ko braukāt pa dīķi – ko mēs visi bērnībā darījām. Šodien es arī neļautu! Un tad, kad mani pusaudži dēli gribēja mest mērķī to cirvi, es stāvēju blakus un domās skaitļoju, kur ir tuvākā slimnīca, bet liegt es neliedzu. To pašu mēs varam teikt par velosipēdiem vai skeitbordiem vai skrituļslidām. Visas aizsargierīces, ko mēs izmantojam, protams, bērna dzīvi padara drošāku, bet vai tā ir, vai bērna dzīve nebūtu drošāka, ja viņš ātrāk iemācītos pārvarēt briesmas un izaicinājumus un risināt problēmas? Tas ir digitālās kultūras lielākais izaicinājums – iekštelpu bērni, kas paši negrib iet ārā (tehnoloģiju dēļ) un mēs negribam laist, jo pasaule ir tik bīstama un ļauna.

Ingrīda: Bet šīm tehnoloģijām taču ir arī savi plusi, arī izglītības ziņā? Nesen lasīju citu interviju ar Jums, kurā Jūs sakāt, ka nav pierādījies, ka skolā izmantotie digitālie mediji uzlabo mācību rezultātus.

Zanda: Pasaules pētījums par mācību rezultātiem uzrādīja faktu, ka tajās mācību iestādēs, kur ir ļoti labi attīstīta digitālo mācību līdzekļu sistēma un ar tehnoloģijām bagātināta mācīšanās, mācību rezultāti nebūt nav labāki nekā tur, kur tas tā nav. Bet to var saprast, kāpēc tā ir. Tehnoloģiju klātbūtne skolā vēl nenozīmē, ka skolotājs prot ar to tikt galā, tā ir skolotāju digitālā kompetence, un tikai šobrīd visā pasaulē cītīgi sāk apgūt šo jautājumu, lai gan ikdienas līmenī tehnoloģiju ziņā mēs jūtamies kā zivis ūdenī, bet izglītības sistēmā tas ienāk ļoti lēnām. Problēma kopumā ir tāda, ka tehnoloģiskās inovācijas skrien pa priekšu, un pedagoģiskās mēģina tās panākt. Tas nav vienkārši. Ja mums ir gadu vecs bērns, kas izmanto tehnloloģijas, tad kurš var pateikt, kā ir labi un pareizi?  Šāds fenomens ir pasaulē 5 gadus. Un mēs nevaram pajautāt savai mammai, ko tu darīji, kad es  gada vecumā  gribēju ņemt tavu mobilo telefonu? Jo tad vēl tādu nebija. Un tikai 20017.-2018. gads ir laiks, kad sāka parādīties pirmie padomi vecākiem, ko darīt un kā rīkoties. Turklāt tehnoloģiju attīstība nav prognozējama un mēs nezinām, kā tehnoloģiju attīstība ietekmēs audzināšanu. Paši tehnoloģiju ražotāji taču arī to nezin! Viņi nezin, kā cilvēki gribēs izmantot tehnoloģijas savā ikdienā.

Bet es nekādā ziņa negribu apgalvot, ka tehnoloģijas būtu kaut kas negatīvs, jautājums ir – kā mēs tās izmantojam? Runājot par skolu – ir taču skaidrs, ka bērns- pusaudzis ir uzaudzis digitālajā kultūrā, liela daļa viņa pieredzes ir konstruēta tiešsaistes vidē, un viņš pat nesaprot, kā darbojas „poligrāfiskā laikmeta” pasaule, kur tādas nav. Un kad viņš aiziet skolu, un tur ir poligrāfiskais laikmets, viņam ir ļoti grūti salikt kopā savu pieredzi ārpus skolas un to, kas ir skolā, jo tās ir dažādas simbolu nozīmes, paradumu sistēmas utt. Es nesaku, ka tagad skolā visiem būtu jāatmet rakstīšana ar roku un tikai jādrukā ar datoru, bet tad jāuzdod sev tādu retorisku jautājumu: cik daudz mēs paši, pieaugušie, mūsdienās rakstam ar pildspalvu? 

Ingrīda: Ko Jūs domājat par tādu tendenci kā mājmācība, kas arī Latvijā kļūst arvien populārāka?

Zanda: Es esmu agrīnās specializācijas piekritēja. Es neuzskatu sabiedrību par kaut kādu vilku bedri, kas cilvēku sabojās. Es uzskatu, ka bērnam ir jāmācās sabiedrībā dzīvot. Ja man šobrīd būtu pirmsskolas vecuma bērni, es līdz 2 gadu vecumam nedotu tehnoloģijas, ja jau neirologi, psihologi saka, ka nav attīstoša iemesla to darīt. Līdz 4 gadu vecumam manam bērnam šīs tehnoloģijas rokās nonāktu. Jo arī tehnoloģija ir socializācijas instruments. Mēs no medijiem gūstam sociālās uzvedības paraugus. Tāpat kā no bērnudārza biedriem. Un mājmācībā mēs ļoti ierobežojam un šķirojam to sabiedrību, kurā bērns uzturas. Vai viņš necietīs vairāk kā citi bērni, kad būs jāsāk iet skolā? Protams, tas ir atkarīgs no bērna, no konteksta, jo es zinu, daudzi cilvēki saka – mans bērns līdz 7 gadiem nav redzējis tehnoloģijas, tāpēc viņš ir nesabojāts, vai viņš izmanto mājmācību līdz 4-5.klasei, un tāpēc nav sabojāts. Es nedomāju, ka sabiedrība sabojā bērnu. Vecāku uzdevums ir sagatavot bērnam to „ekipējumu”, lai viņš šai sabiedrībā dzīvotu.

Bet kurā brīdī mēs varam pateikt: tagad tev par agru iet sabiedrībā, bet tagad- jā, tu esi gatavs iet? Vai tu 12 gados būsi gatavāks nekā 9 vai 6 gados?

Mēs taču no skolas neko daudz neatceramies, ko darījām stundās, bet atceramies, ko darījām starpbrīžos. Tas bija galvenais. Un mūsu dzīvē- tas, kas ir starpbrīžos, klasesbiedri, attiecības- tas ir vissvarīgākais. 

Mani bērni gāja privātā skolā, un tas, ko viņi man, starp citu, pārmet, ir saistīts ar socializāciju. Izglītības kvalitāte bija ļoti laba, viņi jutās novērtēti, nepazemoti, viņiem bija iespēja veidot individuālas un uz atbildību un personīgi pieņemtiem lēmumiem balstītas attiecības, viņi prot tikt galā ar uzdevumiem dzīvē, bet viņi saka, ka sabiedrības bija par maz. Klase, kurā ir 7-8 bērni, liedza viņiem iegūt tādus draugus, kādi ir mums. Mūsu labākās draudzenes taču joprojām ir skolas vai universitātes draudzenes! Ļoti retos gadījumos mēs iegūstam draudzenes lielākā vecumā. Tā ir mana atbilde par mājmācību, vai vēlme turēt bērnu pēc iespējas ilgāk mājās, nav mūsu egoisms? Vai tā nav pāraprūpes izpausme? Kad mēs cenšamies bērnu norobežot no tām negatīvajām ietekmēm, atkal atceroties bīstamo ārpasauli utt. Katram  uz to jāatbild pašam sev.

Ja jau mēs esam nodzīvojuši līdz 40, 50 gadiem, mēs zinām, ka bērni izaug tik ātri!

Un lai viņi nākotnē varētu tikt bez mums galā, tad vai mājmācība ir īstais veids, kas palīdzēs iemācīties tikt galā ar dzīves izaicinājumiem bez mums? Es esmu par mājmācību, kad tā patiešām ir nepieciešama. Attīstības traucējumu, veselības problēmu dēļ utt.

ASV šobrīd ir ļoti populāra un izplatība mājmācības izmantošanai ģimenēs. Pirmkārt jau tā ir neuzticēšanās institucionālajai izglītības sistēmai, tā ir atkal šī bīstamā ārpasaule, un mēs mēģinām bērnu noturēt mājās pēc iespējas ilgāk. Šī tendence vispirms attiecas uz izglītības sistēmām, liek domāt, kā tām jāmainās, un arī norāda uz to, ka sabiedrībā īsti kaut kas nav kārtībā. Jo sociālā loma „māte” ir dota uz kaut kādu laika nogriezni. Protams, mēs paliekam mātes arī saviem pieaugušajiem bērniem. 

Ingrīda: Nesen biju uz topošo pirmklasnieku vecāku sapulci skolā. Cita starpā skolas psiholoģe norādīja, ka attiecībā uz tehnoloģijām, tās ir 20 minūtes dienā bērnam šādā vecumā (6-7 gadi), ko drīkst pavadīt pie telefona un/vai datora ekrāna. Vai tiešām tas ir reāli, iekļauties šajās robežās?

Zanda: Mums viss šis process ir aizgājis pašplūsmā. Kā jau teicu, mums jau nebija tās pieredzes mūsu bērnībā. Pat ja šāda sapulce notiktu 2007.-2009. gadā, tajās šāds jautājums pat nepaceltos. Mūsu bērnībā bija multfilmas, televizors, bet mēs šos raidījumus ķērām, jo tie bija reti. Un te mēs nonākam pie tā, ka audzināšana ietver sevī slavenos trīs R: robežas, rutīna un režīms.

Robežas - tie ir noteikumi, un noteikumus mēs mākam izvirzīt attiecībā uz gulēšanu, ēšanu, laika pavadīšanu ārpus mājas, bet tehnoloģiju joma bija tik sveša, ka nemācējām noteikumus izvirzīt. Es ceru, ka tie vecāki, kam šobrīd dzimst bērni, ņems vērā tos zinātnieku ieteikumus, un mums būtu patiešām jāizskauž – ar paradumiem, nevis likumiem, vecāku vēlmi „izslēgt” bērnus, izmantot tehnoloģijas kā aukli, pie tam uz ilgu laiku. Bet atkal, liekot roku uz sirds, diez vai būs daudz ģimenes, kur tiešām bērns tikai 20 minūtes dienā izmanto tehnoloģijas? Manuprāt, stāsts ir par to, kā nevis cik daudz mēs izmantojam tehnoloģijas. Ja pēc Latvijas likumdošanas bērns līdz 7 gadu vecumam viens nedrīkst atrasties nekur, ne publiskā, ne privātā telpā, tad internets – tā ir publiskā telpa, un teorētiski, vecākam vajadzētu sēdēt blakus. Bet, ja bērnam ir 6 gadi un viņš jau 5 gadus izmanto tehnoloģijas, un ir izveidojušies interneta lietošanas paradumi, tad tos tagad lauzt ir ārkārtīgi grūti, ja vispār ir iespējams. 

Protams, skolas sākums varētu būt pietiekams iemesls, lai šos paradumus mainītu. Mēs, pieaugušie, jau arī mainām paradumus. Bet, ja dodoties uz pirmo klasi, domājat: uzdāvināsim bērnam planšeti, to nevajadzētu darīt, tad jau labāk uz otrās klases sākšanu. Jo pirmklasnieka galvenais uzdevums ir iekļauties skolā un fundamentāli izmainīt savu dzīvi, visus paradumus. Tagad bērnam ir jāpārslēdzas uz nemitīgu kognitīvo, mentālo spēju attīstīšanu, koncentrēšanos, viņam ir jāpieņem noteikumi un ierobežojumi laikā un telpā, un tas ir viņa pamatuzdevums. Bet pēc skolas, ja viņš ir izmācījies, ja viņš pasēdēs kaut vai stundu, paskatīsies filmu vai paspēlēs kādu vecumam atbilstošu spēli, nekas ļauns viņam nenotiks. Lai tas neizvērstos negatīvi, jāskatās uz 3 lietām: 

1. Vai bērnam patīk iet uz skolu, vai nav tā, ka izdomā visu ko, lai tikai nebūtu jāiet uz skolu, tad vecākiem noteikti jāinteresējas, kādēļ tā, ja netiek šim jautājumam klāt, tad jāiesaista skolas psihologs; 

2. vai bērnam ir draugi – skolā, vai ārpus skolas, ja nav draugu, ir lielāka iespēja vilkmei pazust tīmeklī;

3. vai bērnam ir hobijs – bet tas arī no vecākiem atkarīgs. Vecāki, kas tura bērnu mājās, var būt grūtāk to risināt. Jo tās intereses, ko mazs bērns nespēj attīstīt pats, ir jāiesaistās vecākiem. Lai bērns izmēģina, kas viņam patīk, kas padodas un dara laimīgu. Ja visas šīs 3 lietas ir, tad nebūtu pamata uztraukumam. Protams, nav ieteicams lietot tehnoloģijas vismaz 2 stundas pirms gulēšanas. Mēs jau rādām piemēru, lienam telefonos katrā reklāmas pauzē, skatoties savu iemīļoto seriālu.

Ingrīda: Diemžēl tā ir, ka vecākiem pašiem ļoti jādomā par savu priekšzīmi. It sevišķi, ja piemēram, abiem vecākiem darbs saistīts ar tehnoloģiju lietošanu, un bieži vien darbs turpinās arī mājās...

Bet šobrīd ir vērojama tendence pieaugušajiem sākt „audzināt sevi”, dažādie izaugsmes, pašattīstības kursi, semināri, organizācijas. Man vismaz šķiet, ka šāda pozitīva tendence šobrīd ir sabiedrībā?

Zanda: Ir nepieciešama sapratne, kas notiek, par to liecina arī atsaucība uz publiskajām lekcijām, ko es vadu, arī par audzināšanas jautājumiem, un kas interesanti – pirmo reizi ar šādām publiskām lekcijām, kā audzināt bērnus informācijas laikmetā 2013.gadā es uzstājos Birojnīcā – un cilvēki nenāca, bija tukšums. Tātad sabiedrībai vēl to nevajadzēja. Šobrīd jau to vajag. Galvenais, lai šis entuziasms neapstājas, kad mēs palaižam bērnu uz bērnudārzu, un neatgriežas tikai tad, kad jau ir radušās kādas problēmas. Mums vajadzētu rīkoties preventīvi. Mēs visi esam aizņemti. Bet vienosimies par kādu laiku- kaut vai ne katru dienu, kad visi būsim kopā un neņemsim tos telefonus. Vislabāk- ejot kopā ārā. Pieskatot, bet tomēr ļaujot būt patstāvīgiem, ļaujot pieaugt. Audzināšana bērncentrētā sabiedrībā no mums prasa cieņpilnu komunikāciju ar bērnu, jo bērns ir tikpat vērtīgs kā pieaugušais. Mēģināsim regulāri izrunāties, runāt ar bērniem no sirds, sākot no visagrākā vecuma līdz pat pensijai.