Autors: Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls

Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. (Ap.d. 2:1 - 4)

Kristīgās Baznīcas dzimšanas dienā mēs nesēžam pie tortes un nekūļājam kājas, bet katru gadu atrodam kaut ko, kam ir radoši jāpieliek roka, aicinām darīt kaut ko, kas vēl nav pabeigts, kur vēl ir daudz nepilnību un trūkumu. Šogad tā ir nedziedināmi slimo bērnu paliatīvā aprūpe. Tas ir stāsts ne tikai par ķermeni, bet par dvēseli un garu, par dzīves pilnību cilvēkiem, kuri atrodas savas dzīves noslēgumā, un neviens nevar pateikt, cik ilgi. Mēs visi dzīvojam līdz pēdējam elpas vilcienam, bet gribam palīdzēt šiem bērniem un viņu ģimenēm dzīvot labāk, drošāk, priecīgāk, dzīvot ar cerību no dienas uz dienu.

Svētais Gars ir radošs gars. Tā nākšana notika ļoti neparasti, ļoti radoši. Šņākoņa kā stipra vēja brāzma, uguns mēles - to cilvēki nepiedzīvo katru dienu. No šī radošuma arī Jēzus mācekļi kļuva ļoti radoši, viņi piepeši sāka runāt svešās valodās sev svešā veidā, bet tā, ka pārējie viņu teikto uztvēra kā ļoti saprotamu, ļoti vienkāršu, kā sev teiktu. Mācekļi katrā cilvēkā uzrunāja ko tādu, ka viņu starpā izveidojās nebijusi brālība, draudzība, kopība.

Vasarsvētku atslēga ir tajā, ka šis radošuma un kopības gars bija dāvana, nevis pašu cilvēku radīta sajūta. Vasarsvētkos ar mīlestību tiek pārspēta vaina un kauns par Jēzus nāvi. Jēzus radošums nebija apslāpējams. Tas rāvās uz priekšu Augšāmcelšanā, pavairojās mācekļos un daudzos tūkstošos, tā bija mīlestības Gara eksplozija, Lielais sprādziens, kas joprojām izplatās, tiecoties aptvert visus laikmetus, visus cilvēkus, visas paaudzes, visu esību.

Vasarsvētkos mēs ieraugām šo bezgalīgi skaisto mākslas darbu ar nosaukumu - pasaule. Mēs palīdzam šim darbam tapt pabeigtākam, līdz ar to - skaistākam, skaidrākam, patiesākam. Mēs pārstājam baidīties, ka viss iet uz galu un mēs esam pēdējie mohikāņi, bet sākam ticēt, ka viss tikai sākas un veidojas. Gars ir dzīvs!

Kad domājam par slimajiem bērniem, par viņu ģimenēm, tieši to viņiem novēlam - lai viņos klātesošs būtu radošais, dzīvi uz augšu, pretī priekam ceļošais Gars. Lai viņiem būtu pieejami cilvēki, kuri spēj šo Garu, ko paši saņēmuši, dot viņiem tālāk. Lai viņi būtu šī Gara aprūpēti, stiprināti, iedrošināti, iedvesmoti. Tā Gara satverti, kurš raida prom bailes, jo ir dzīvības Gars un dāvā dzīvi visā pārpilnībā.