Pievērsiet savas sirdis Kungam un kalpojiet vienīgi viņam!

1Sam 7:3

Viena no mūsu laikmeta lielākajām problēmām ir uzmanības sadrumstalotība. Darbs, ģimene, draugi, aizraušanās, aizvien jauni piedāvājumi izmēģināt nupat radītus produktus, jauni projekti, kuros vērts iesaistīties, vērtīgas iniciatīvas – izglābt, aizsargāt, attīstīt… Ja vēl pagājušā gadsimta sākumā cilvēka dzīve bieži bija ļoti prognozējama un – no šodienas skatījuma – bezgalīgi vienmuļa un garlaicīga, tad mūsdienās vērojama pilnīgi pretēja tendence. Ja vien cilvēks pats nav labprātīgi sevi izolējis, patiesībā ikvienam no mums ir neskaitāmas iespējas kaut kur iesaistīties, kaut ko darīt, kaut kam veltīt laiku un uzmanību. Trūkst nevis jaunu iespaidu, bet trūkst laika tam, lai kaut vienu no iespaidiem savā sirdī pārstrādātu!

Viltīgā kārtā neviens no mums neprasa “visu”. Parasti tiek prasīts “pavisam nedaudz”. Viena sapulcīte mēnesī. Pāris stundiņas pastrādāt pie šī svarīgā jautājuma. Uzmest aci šai jaunajai idejai. Ierakstīt kaut ko sociālajos tīklos. Katra šāda lieta pati par sevi ir sīkums, un tieši tāpēc liekas – kāpēc gan tieši pie šī salmiņa apstāties? Salīdzinājumā ar visu to milzīgo vezumu, kas jau sakrauts uz kamieļa muguras, šis pēdējais lūgums vai iespēja liekas gluži nevainīga!

Bet vienmēr ir pēdējais salmiņš, kas pēkšņi padara neiespējamu praktiski visu iepriekš iekrāto. Kamielis sabrūk zem pēdējā salmiņa smaguma. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka sirds jeb – moderni izsakoties – apziņa katrā konkrētajā brīdī var būt pievērsta tikai kaut kam vienam. Šādā ziņā marta lozunga autors labi pazīst cilvēku. Sakot, ka mēs tomēr spējam vienlaikus domāt par divām, trim un vēl vairāk jomām, mēs nepamanām, ka patiesībā visu laiku uzmanību pārslēdzam no vienas tēmas uz otru. Šāda pārslēgšanās rada lielu psihisku nogurumu. Rezultāts? Gribas paspēt ļoti daudz, bet patiesībā reāli izdarām salīdzinoši maz. Kļūstam virspusēji. Nekas netiek padarīts patiešām labi, un līdz ar to nav gandarījuma pašam un citiem.

Tieši šādā virzienā es aicinātu pārdomāt šī mēneša lozungu. Aicinājums “pievērst sirdi Kungam” un “vienīgi viņam kalpot” ir ne tikai reliģiski, bet vispārcilvēcīgi gudrs padoms. Stāsts nav par to, ka Bībeles Dievs gribētu izstumt no mūsu apziņas pilnīgi visu citu. Drīzāk problēma ir pretēja – pārāk daudz virspusēju lietu padara neiespējamu iedziļināšanos tajā, kas patiešām ir nozīmīgs.

Kas ir Tavs Dievs? Kas ir tas, kas Tavā dzīvē ir patiešām vērtīgs? Kas ir galvenais? Nebaidies to nolikt centrā, tam pievērsties un veltīt nedalītu uzmanību. Citādi – mēģinot aptvert visu, tiek pazaudēta jēga jebkam. Un tas prasa ticību un uzticēšanos – izvēlēties pievērst sirdi Kungam, pievērsties svarīgajam, nolikt to pirmajā vietā. Lozungs aicina mūs to izmēģināt – un pārliecināties praksē, ka mazāk dažkārt nozīmē vairāk, un jēga nav virspusībā, bet dziļumā.

Ir Gavēnis. Kas man būtu jāatmet, lai kļūtu redzams galvenais?

Nebaidies gavēt ne tikai ar vēderu, bet arī ar savu vērību un uzmanību. Gavēt ar sirdi.

Sirds gavēnis nes dzīvību un prieku. Jaunu augšāmcelšanos.

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs

"Kāds garīgums mums ir nepieciešams?" 

Ričarda Rora lekcijas galveno tēžu kopsavilkums

(19.07.2018. Nacionālā bibliotēka)

Sagatavojis un apkopojis RSU Humanitāro zinātņu docents Vents Sīlis

"Vislielāko kaitējumu garīgumam nodara lētas garīgas runas" (K.Vilbers)

Bez materiālās dzīves atzīšanas nav nekāda garīguma. Jēzus māca kā būt labam cilvēkam, nevis kā būt augsti “garīgam”, no pasaules atsvešinātam cilvēkam. Jāsaprot, ka dzīve fiziskajā pasaulē ir daļa no garīgās dzīves. Cilvēkiem nav interesants abstrakts garīgums - tādēļ viņi iet projām no baznīcas.

Bezgalība tiecas kļūt par matēriju, un otrādi. Starp vārdiem “Dievs” un “Realitāte” ir liekama vienlīdzības zīme. Dievs ir Realitāte - pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.

Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pilnībā integrētu sevī visu realitāti, lai spētu to pieredzēt bez atkāpēm vai izņēmumiem. Reliģijai ir jāpalīdz mums sasniegt šo vienoto dzīves uztveri. Jo vienīgais, kas mūs šķir no Dieva ir doma par to, ka esam šķirti no Dieva.

Dievs aptver visu. Un katru no mums. Tādēļ patiess garīgums iekļauj sevī visu (true spirituality has to be all-inclusive). Ilgus gadsimtus mums ir bijis sašaurināts priekšstats par reliģiju. Katra baznīca formulēja savas normas par to, kādi cilvēki drīkst tai piederēt un kādi nedrīkst. Vieni ir cienīgi, otri - necienīgi. Izveidojās nošķīrums starp uzverētājiem un zaudētājiem, kurš mums ļoti patīk. Tas ir ļoti maskulinizēts veids kā skatīties uz reliģiju. Saskaņā ar to, Dievs noteikti ir uzvarētājs (winner), jo Viņš taču nevar būt zaudētājs (loser).

Var nošķirt 4 pasaules uzskatus: 

• Garīgo - viss ir gars, viss ir apgarots, apdvēseļots (gnosticisms, New Age garīgums). 
• Materiālo - viss ir matērija, fizika un ķīmija, nav nekādas augstākas jēgas. 
• Verbālo - runāšana par garīgumu, abstrakta sludināšana. 
• Iemiesoto - matērija un gars nav nodalāmi, tādēļ nekas patiesībā nemirst, bet transformējas par matēriju, un atpakaļ - par garu.

Palasiet Mozus pirmo grāmatu Genesis - tur Dievs rada materiālo pasauli un pats atzīst to par ļoti labu (1Moz.1:1) Un vēl - “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” kā gara un matērijas savienojumu. Ko tas nozīmē? Dievs ir materiāls, tādēļ mēs varam mijiedarboties ar viņu tiešā veidā, bez mācītājiem un starpniekiem. Tā ir Dieva mistērija.

Vārds “mistērija” neapzīmē kaut ko noslēpumainu, ko neviens nezina. 

Nē, mistērija ir PATIESĪBA, kura ir tik daudšķautņaina, ka mēs to nekad pilnībā nevaram aptvert. 

Tādēļ mums vajadzētu pārtraukt lietot vārdu “Dievs”, jo tas rada iespaidu, ka mēs zinām par ko runājam. Visas šīs runas ap Dievu patiesībā ir maldinošas. Dievs ir mistērija - patiesība, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert.

Daudzus nodarbina "Ļaunuma problēma" - kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna? Par to ir ļoti daudz runāts, es to tagad neņemšos skaidrot.

Mani daudz vairāk nodarbina "Labuma problēma" - vēl viena mistērija. Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi spēj saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve. Labums (goodness) nav izskaidrojams.

Ja jūs esat patiesi ticīgi, tad jūs nevarat teikt, ka pasaule ir drausmīga (terrible), bet jūs paši gan esat labi. Nē, ir vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Jums ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa (darkness) ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba. Svarīgs ir nevis esošais, bet gan tas, kā jūs pret to izturaties, attiecaties. Garīguma atslēga ir jūsu attieksme un no tās izrietošās attiecības - tur tad arī rodas patiesā jēga. Mīlestību ir iespējams iepazīt vienīgi mīlot, ļaujot tai izpausties.

Rietumu kultūrā nav ļoti daudz Augšāmcelšanās momenta attēlojumu. Jo kā gan lai uzzīmē “mūžīgo gaismu”? Parasti Jēzu attēlo gaismas oreolā, kā triumfatoru, kurš stāv atstatus, viens pats savā diženumā. Neviens nevar atrasties viņam blakus. Taču Austrumu kristietībā augšāmcešanās aina - ANASTASIS - tiek attēlota pavisam citādi. Tur Jēzus stāv kājas izpletis, zem viņa ir aiza, no kurienes viņš velk ārā cilvēkus. Tas parāda, kā notiek glābšana - tā notiek caur Dieva mīlestību, kas ir attiecību veids. Un, ja garīgums ir attiecību veids, tad viens cilvēks nemaz nespēj to realizēt - to var izdarīt tikai kopā ar citiem.

Ja mūsu reliģija nav iekļaujoša (inclusive), tad tā vispār nav reliģija. Reliģija, kas balstās uz draudiem un bailēm no soda, izmanto ļoti zema līmeņa motivāciju. Ticībai ir nepieciešama pozitīva motivācija.

Dzīve retrītos parāda, cik svarīgs ir garīguma sociālais aspekts. Pēc retrīta izdziedinātam indivīdam ir ļoti grūti atgriezties slimā sabiedrībā. Tādēļ dziedināšanai ir jābūt kolektīvai - tai jānotiek ar visiem.

Informācija atsvešina mūs - tā rada vēlmi novērtēt un tādā veidā izjauc cilvēcisko kontaktu. Ar savu vēlmi visu laiku vērtēt, mēs nespējam izveidot mīlošas attiecības ar vērtējamo objektu, parādību vai cilvēku. Jo kā gan to mīlēt, ja tam ir tādas vai citas sliktās puses? Rietumu izglītības sistēma ir balstīta uz spēju skatīties uz pasauli no vērtējošas pozīcijas - mums visiem ir doktora grāds vērtēšanā (we have PhD’s in judgement). Jāsaprot, ka vērtējums nozīmē centienus iegūt varu pār to, kas tiek vērtēts, pakļaut un kontrolēt to. Bet tā ir kļūdaina pieeja, par ko varam viegli pārliecināties nonākot krīzē - vienīgi Dievam pieder šāda absolūta vara.

Vēl viena nianse - vērtējošais prāts un no tā izrietošais duālistiskais skatījums netiek galā ar lielajiem jēgas jautājumiem. Tie ir šādi: 

* Mīlestība

* Nāve

* Ciešanas

* Dieva izpratne

* Bezgalības izpratne

* Seksualitāte

Par tiem nav jēdzīgas informācijas. Tādēļ no garīgā viedokļa svarīga nevis informācija, bet kontemplācija. Tā vietā lai uzkrātu labi strukturētu un patiesu, taču abstraktu informāciju par kaut ko, mums būtu jāstājas ar to tiešās attiecībās. Es runāju par kontemplāciju (meditāciju) - brīdi, kad jūs apklusināt savu vērtējošo prātu un ļaujat pasaulei runāt ar sevi. Jo Dievs ir visur apkārt, visās lietās - akmeņos, smiltīs, upēs un kokos - un tieši caur šīm vienkāršajām lietām Viņš var mūs sasniegt. Grēks - tas ir nekas cits, kā atsvešinātība no apkārt esošās realitātes.

Līdz ar to lekcija beidzas, sākas jautājumu daļa. Juris Rubenis lasa lekcijas laikā iesūtītos klausītāju jautājumus.

J.R.: Kādi notikumi jūsu dzīvē ir palīdzējuši nonākt pie reliģiskas atklāsmes?

Man nav nekādu šausmīgu stāstu par bērnību vai citādām briesmīgām pieredzēm. Es uzaugu normālā ģimenē, man bija normāla dzīve. Daudzus gadus biju priesteris, bet pārkāpjot 40 gadu slieksnim, es sāku sev jautāt: “Varbūt esmu viltvārdis? Vai es vispār pats ticu tam, ko runāju?” Mans ceļš uz garīgumu atspoguļo cīņu ar iekšējiem, nevis ārējiem izaicinājumiem.

J.R.: Esmu kristīts, bet baznīcu neapmeklēju, jo nespēju pieņemt tur notiekošo. Ko jūs man ieteiktu?

Kristieša definiīcija: nevis ticēt Jēzum, bet gan iemācīties ticēt tā, kā to darīja Jēzus. Ticēt realitātei, kas ir mums visapkārt, lai savienotos ar to. Patiesa ticība nodarbojas ar mūsu transformāciju, nevis piedāvā labus pielūgsmes objektus.

J.R. :Kā nonākt pie mistiskas atklāsmes?

Visi mistiķi, sākot ar sūfijiem un beidzot ar budistiem un jūdaistiem, runā vienā valodā - mīlestības un visa esošā vienotības valodā. Gribi mīlēt Dievu? Iemācies mīlēt akmeni. Pēc tam iemācies mīlēt ūdens straumi. Kad tiksi galā ar to, pamēģini mīlēt koku. Tālāk mēģini mīlēt kādu dzīvnieku. Ja tas izdodas, tad vari pamēģināt mīlēt cilvēku. Jo tas, kā tu mīli cilvēku ir tas, kā tu mīli Dievu.

J.R.: Grāmatā “Mūžīgais dimants” jūs runājat par Ego nāvi. Varbūt varat to pakomentēt?

Mūsu Ego ir ļoti svarīgs kā psihes organizācijas mehānisms, taču ne vairāk. Blakus mūsu patiesajam “ES” ir arī viltus “es”, kuru veido kultūra un sabiedrība. Jūsu patiesais “es” nekad neapvainojas, tā ir jūsu nemirstīgā dvēsele, kuru neviens nevar aizskar. Ego kļūst traucējošs tad, kad ir atkarīgs no citu cilvēku uzmanības, apbrīnas, naudas, utt. Tāpat arī Ego vēlas atšķirties no citiem un būt pārāks par citiem. Šādam Ego ir jāmirst. Ego nāve nav cilvēka nāve, tās ir iekšējas pārmaiņas, kuru rezultātā mainās mūsu attiecības ar ārējo.

Trīs jēdzieni, kas raksturo ticīga cilvēka skatījumu uz realitāti:

EMANATION - viss nāk no Dieva

EXEMPLIFICATION - viss apliecina Dievu

CONSOLATION - viss atgriežas Dievā

J.R.: Kādēļ dzīve nepaliek labāka?

Padomāsim, vai tiešām pasaule ir tik ļauna, kā liekas? Vai tiešām dzīve nepaliek labāka? Pašlaik Rietumos dzīvojam vismazāk vardarbīgā laikmetā. Un vai tiešām ārējās pretrunas un ciešanas ir tik liels traucēklis laimei un piepildījumam?

K.G. Jungs runā par psihes daļu integrāciju, par pretstatu līdzsvarošanu. Garīgums nozīmē nozīmē spēju pieņemt pasaules pretstatus un neļaut tiem iznīcināt savu vēlmi mīlēt un dzīvot. Garīguma prakse gan nenozīmē, ka viss notiks tik gludi. Parasti tie ir 3 soļi uz priekšu un 2 soļi atpakaļ. Galu galā, arī Jēzus tiek nogalināts aptuveni 3 gadus pēc tam, kad viņš uzsāk sludināt. Viņa stāsts nav veiksmes stāsts burtiskā nozīmē.

Ciešanas IR daļa no mūsu garīgās dzīves. Dziļas ciešanas ir nepieciešamas lai iepazītu Dievu, jo mīlēt nav iespējams iemācīties, ja neesam gājuši caur ciešanām.

J.R.: Kā transformēt seksuālu enerģiju garīgajā?

Es dzīvoju celibātā. Un tas ir gudrākais lēmums manā dzīvē, jo man nav jāsublimē šī enerģija uz vienu konkrētu cilvēku, tā vietā es varu mīlēt visus.

Ir ļoti maz vīriešu, kas prot mīlēt cilvēkus tā, kā viņi parasti mīl sievietes. Vīriešiem seksuālās tieksmes sublimācija rada varaskāri - paskatieties uz katoļu baznīcu. Sievietēm tas notiek vieglāk - mātes rūpes palīdz saprast kā mīlestība var nebūt seksuāla. Bet galvenais ir mīlēt visus cilvēkus kā kopumu, jo citādi nav iespējams nonākt pie Dieva mīlestības. 

Cilvēkmīlestība ir skola mīlestībai uz Dievu.

Un slikta attiecību pieredze ir nepieciešama daļa no šīs skolas. Kad jums ir pāri 30, veiksmīgie gadījumi jums vairs neko nevar iemācīt. Tad jūs sākat mācīties no grēkošanas, izgāšanās, pazemojuma un zaudējumiem. Ar to mums visiem arī vajadzētu nodarboties.

Paldies Jurim Rubenim, Ingai Rubenei, Uldim Pīlēnam, Ilze Pīlēna, Indulis Paičs un pārējiem pasākuma organizētājiem.

Jura Rubeņa atskats uz R.Rora vizīti Rīgā

Intervija ar R.Roru:

Linards Rozentāls
Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs

Trešdien, 14. februārī, tika atzīmēta Pelnu diena, ievadot Kristus Ciešanu laiku un Lielo gavēni, kas turpināsies septiņas nedēļas līdz pat Lieldienu naktij.

Daudzi miljoni Eiropas kristiešu ikgadu šajā laikā piedalās īpašā evaņģēliskās baznīcas rīkotajā akcijā "Septiņas nedēļas bez…". Katru gadu šai akcijai ir savs atšķirīgs raksturs, tēma un pārdomu loks. Šogad tas ir aicinājums septiņas nedēļas iztikt bez atturēšanās. Klusai apcerei seši, uz patiesiem notikumiem balstīti stāsti...

"Es sēžu kādā sanāksmē. Manuprāt, viss iet šķērsām. Daži to mana un tam iebilst. Tomēr vairākums uzskata, ka viss ir labi. Tā domā arī mans boss, tā domā arī kādi kolēģi, ar kuriem esmu draugos. Arī es pats neesmu līdz galam drošs, vai man ir taisnība. Nu, ko es tagad izlekšu? Ko tas mainīs? Tāpat viss ies kā līdz šim. Labāk atturēšos izteikt savu viedokli. Varbūt citreiz. Kad pienāk laiks balsot, tā arī balsoju: "Atturos!""

"Kaut kur tālu no visām apdzīvotām vietām aukstā pievakarē, sniegam sniegot, braucu pa šoseju. Te pēkšņi šosejas malā pamanu stāvam bērnu. Šķiet, ka viņš pat nav skolas vecumā. Kaut kas varbūt nav labi. Varbūt bērns apmaldījies? Varbūt viņu izsēdinājis kāds autobusa šoferis? Kaut kur bija rakstīts ziņās, ka tā noticis! Es pat samazinu ātrumu. Vajadzētu apstāties. Taču te kaut kur apkārt būs mājas. Noteikti aiz tā meža pudura ir viņa mājas. Viņš pats taču aizies. Ko es te iejaukšos? Padomās, ka es vēl gribu viņu nolaupīt. Viss būs labi! Gan jau būs labi. Viņš atradīs mājas. Es labāk atturēšos iejaukties. Un aizbraucu garām."

"Uz ziņojumu ekrāna baznīcas priekštelpā rakstīts, ka tiek meklēti brīvprātīgie Draudzes centra durvju eļļošanai. Es tā kā varētu. Man ir kādas brīvākas dienas nākamnedēļ. Taču mūsu draudze ir tik liela! Droši vien daudzi jau pieteikušies - īsti amatnieki, kas labi māk eļļot durvis. Ko nu es viņu vidū darīšu? Labāk nepieteikšos. Gan jau arī bez manis visu izdarīs ļoti labi. Un es atturos. Aizeju tālāk."

"Es eju no Jeruzālemes uz Jēriku. Steidzos. Man svarīgas darīšanas priekšā. Piepeši redzu - viens guļ. Droši vien atpūšas. Nē, šķiet, viņš ir nedaudz ievainots! Vajadzētu palīdzēt. Bet varbūt viņš ir piedzēries? Varbūt tikai izliekas, lai mani aplaupītu, kad pienākšu tuvāk? Kas tik nav dzirdēts! Labāk iešu tālāk. Šoreiz atturēšos palīdzēt. Gan jau Dievs visu nokārtos. Dievs vienmēr zina kā labāk. O, izdomāju, es par viņu palūgšu Dievu. Tad es būšu patiešām izdarījis labu lietu. Varbūt pat pie mācītāja jāaiziet, lai arī viņš palūdz."

"Draudzes nometnes dievkalpojuma beigās cilvēki var svētīt viens otru ar eļļu. Arī es paņemu eļļas trauciņu. Tur ir ļoti dārga nardu eļļa. Viens cilvēks te man ir ļoti iekritis sirdī. Es gribu pie viņa pieiet un viņu svētīt. Varbūt pat pateikt kādu labu vārdu. Bet no citas puses, ko es tā uzmākšos? Viņu, re, jau arī citi svētī. Es labāk šoreiz, nē. Nu, ko es te tā? Es labāk atturēšos. Gan jau arī bez manas svētības un vārdiem viņam viss būs labi. Un es nolieku eļļas trauciņu atpakaļ. Ar dārgo nardu eļļu."

"Esmu Jēzus māceklis. Jau kādu laiku. Man Viņš patīk. Tik labi runā. Mēs vakarpusē ejam kopā uz kādu pilsētu. Piepeši redzu, ka kādas sievietes ar bērniem cenšas cauri ļaužu pūlim tikt pie Jēzus. Viņām līdzi arī viens akls ubags. Bet mums taču ir jāsteidzas! Es cenšos viņas atturēt. Ubagam saku, lai pienāk rīt, kad nāksim atpakaļ: "Rīts gudrāks par vakaru!" "Rīt, rīt," visiem saku un steidzos pie Jēzus. Tikai kur Viņš palicis? Vairs nekur nevaru Viņu atrast. Labāk pagaidīšu. Atturēšos. Paiešu malā. Neapstāšos. Nepajautāšu. Neizteikšos. Paklusēšu. Noklusēšu. Neiebildīšu."

Nē, tā nē! Mēģināsim citādāk: 7 nedēļas bez atturēšanās!

Izstāžu zāles "Rīgas mākslas telpa" lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim notiek izstāde "Laime pazīst pasauli". Tajā tiek eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu.

Grāmatu plauktos stāv brīnumpasakas un sadzīves pasakas, pasakas par zvēriem un pasakas par ziediem. Māris Subačs ir atradis sevi, zīmējot mazas, jaukas, kristīgās filosofijas garā gaisīgas pasakas par domām, dvēselēm, eņģeļiem, Dievu, apvārsni un bezgalību. Nesen viņš uzrakstīja pavisam īsu pasaku par pazemes telpu mākslai, kas skan šādi: ""Tur ir tukšums," teica viens eņģelis. "Nē, tur ir iespēja," teica otrs eņģelis. "Taisīsim izstādi.""

Intervija ar Māri Subaču 

Avots: Satori

Trīs nedēļu garumā Kongresu namā mākslinieki un veselības aprūpes speciālisti sadarbosies unikālā projektā, lai runātu un atklātu Slepeno Dubultnieku – depresijas problēmu Latvijā un pasaulē.

27. septembrī Kongresu namā tiks atklāta mākslas izstāde Slepenais Dubultnieks. Izstādē ar mākslas darbiem piedalās Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki un mūziķi: pianists Vestards Šimkus, gleznotāji - Aleksejs Naumovs, Kaspars Zariņš, Vija Zariņa, kā arī jaunie mākslinieki un amatieru mākslinieki.

Mākslinieki savos darbos risina šobrīd ļoti aktuālu tematu Latvijā un visā pasaulē – depresijas problēmu. Pirmo reizi Latvijā depresijas problemātika tiks aplūkota vienlaicīgi gan no mākslinieku un mūziķu redzējuma, gan no veselības aprūpes jomas speciālistu viedokļa.

Projekta mērķis ir caur mākslas darbiem un sarunu vakariem uzrunāt ikkatru apmeklētāju, dot cerību, iedrošinājumu, kā arī praktiskus padomus cīņai ar depresiju.

“Mēs vēlamies lauzt stereotipus, noņemt neziņas un aizspriedumu plīvuru, tā vietā izglītojot un runājot par depresiju un ar to saistītiem neērtiem jautājumiem – pašnāvībām, depresijas un atkarību attiecībām, depresiju bērnu, sieviešu, vīriešu vidū, depresiju un bezdarbu,” stāsta izstādes kuratore Madara Lazdiņa.

Izstādes norises laikā skatītājiem būs iespēja apmeklēt sarunu vakarus, kuros piedalīsies psihologi, psihoterapeiti un citu jomu profesionāļi.

Īpašā improvizācijas skaņdarbā tēmu risinās pianists Vestards Šimkus, čelliste Agate Ozoliņa un vijolniece Ilze Gagaine. 

Izstādē ar mākslas darbiem piedalās Kerola Andresena (Carol Andresen, ASV), Taja Bell (Taya Bell), Māra Dundure, Linda Freiberga, Ilze Gagaine, Kaja Hīemā (Kaja Hiiemaa, EST), Līga Jaunzeme, Čārlzs Deivids Kellijs (Charles David Kelley, ASV), Madara Lazdiņa, Vita Lukstiņa, Madara Molnika, Aleksejs Naumovs, Agate Ozoliņa, Ieva Prāne, Baiba Rēdere, Kristīne Rubene, Jānis Skulme, Svens Ēriks Stambergs (Sven Erik Stamberg, EST), Gundega Strautmane, Vestards Šimkus, Vaiva Šmite, Dainis Rūdolfs Šmits, Vika Šulca, Sanda Undzēna, Ain Vares (Ain Vares, EST), Vija Zariņa, Kaspars Zariņš.

Izstāde būs apskatāma Kongresu namā no 28. septembra līdz 18. oktobrim katru dienu, izņemot svētdienās. Darba laiks no 10.00 līdz 19.00. Ieeja izstādē - brīva.

Daži no izstādes darbiem:

Sanda Undzēna "Atpūtas vieta"

Ieva Prāne "Noslēpums"

Aleksejs Naumovs "Venezia"

Vija Zariņa "Pļavā"