user_mobilelogo

Ja iesāku salīdzināt foruma LĪDERE dalībnieces ar puķēm, tad Astrīdu gribētos salīdzināt ar peoniju! Krāšņu, sievišķīgi viedu, vitālu un patiesu savā ziedēšanā. Arī viņa būs viena no lektorēm forumā LĪDERE šī gada 14.maijā.

 

Ingrīda: Kas ir sievietes sūtība?Astrīda Tirāne

Astrīda: Sievietes sūtība ir mīlēt. Mīlēt un radīt bērnus, jo sieviete vienīgā to var – atražot bērnus! Un – nepārtraukti kārdināt! Vienalga, vai viņai ir 15 gadi, vai 70. Viņai vienmēr jābūt formā, vienmēr jākārdina otra puse – vīrietis, un tas viņai piešķir sievišķību.

Jau ilgus gadus strādāju ar sievietēm, katru dienu uzklausot ap 20 sievietes. Kur sieviete iet ar savu sirdssāpi? Pie mācītāja un pie ginekologa. Gudras sievietes neiet pie draudzenēm. Tas ir tāds slidens ceļš. Pat Hemingvejs ir teicis: „Sargies no sievas draudzenēm!”. Šīs sievietes, kam ir kāda sirssāpe, nāk pie manis vakarā, kā pēdējās, un tad sarunas mums izvēršas tādas vieglākas, garākas un dvēseliskākas.

Un tādēļ es gribu atgādināt, kā ginekologs, kā endokrinologs, kā sievietes dvēseles pazinēja, ka mēs pēdējā laikā aizmirstam savu galveno būtību, savu galveno ceļu.

Kā mans znots, ārzemnieks teica: „jūs gan, tās latviešu sievietes esat interesantas, jums ir viens galvenais ceļš, un tad ir dažādi sānceļi – bizness, skaistums, sports utt.” Galvenais ceļš ir radīt bērnus. Bet sievietes tikai staigā pa sānceļiem, aizmirstot galveno ceļu. Un te es gribu teikt, mīļās sievietes, dzemdēsim, atražosim sevi, savu ģimeni, savu dzimtu – vienalga, kurā vecumā. Ņemot vērā manu dziļo pieredzi, jaunās tehnoloģijas, bērni visi var būt veseli, ar retiem izņēmumiem, ja grūtniecības laikā uzmanieties un ļoti sekojat savai veselībai un grūtniecības gaitai, jūs varat dzemdēt, jūs varat palikt stāvoklī jebkurā vecumā, ar jebkuru metodi. Vajag dzemdēt un vajag piepildīt sevi, vienalga, lai kā jūs koptu savu biznesu, savu skaistumu, pēc 40 ir šī tukšuma un baiļu sajūta. Instinkts nekur nepazūd, tas tiek nomākts un ir tikai tāda ārēja čaula, ka man to nevajag, ka viss ir labi. Bet ar mūsdienu tehnoloģijām, jau grūtniecības 7 nedēļās, nepilnos 2 mēnešos var pateikt, vai bērns ir vesels. 

Ingrīda: Tā ir arī viena no portāla "sievietēm 40 plus" tēmām, kas interesē arī mani personīgi. Kad gaidīju bērniņu 43 gadu vecumā, es daudz lasīju un interesējos, un ārstu viedokļi par to bija ļoti dažādi. Arī tādi, ka vēlu dzemdēt ir liels risks. 

Astrīda: Muļķības. Es savai mammai piedzimu 45 gados, manam tēvam bija 50. Es parasti visiem saku - kāda man vaina? Man ir 7 mazbērni un 2 mazmazbērni!

Ingrīda: Bet kad bērns jau paaudzies, arī mammai vairāk gadu, nav jau tā spēka tik daudz, kā jaunībā.

Astrīda: Nu un tad? Šajā vecumā jau var atļauties aukli, paņem 2 aukles – kā agrāk, labās, respektējamās ģimenēs bija aukle, un bija guvernante. Piemēram, mani audzināja mana viedā vecmāmiņa, kurai bija 5 klašu izglītība. Bet viņa man mācīja tādas lietas, kā: Nepielūdz naudu! Iemācies savu amatu, lai tu nebūtu atkarīga no vīrieša. Tver mirkli, jo tas ir skaists.
Un tamlīdzīgi, tādas tautas gudrības, iekšējas gudrības. Un tagad arī ir citi laiki, lielākas iespējas bērna pieskatīšanai un nodarbināšanai, jau mazu 1 gada vecumā ņem līdzi uz kalnu, uzstutē uz slēpēm. Un ja tu esi vientuļa mamma, nu un tad, mūsdienās tas nav abolūti nekāds negods. Tas drīzāk ir pagodinājums, ja vien tu vari viņu uzturēt!

Ingrīda: Jūs piekrītat tam, ka vidēji cilvēka mūža ilgums mūsdienās ir lielāks?

Astrīda: Tam ir oficiāla statistika! Agrāk, 1901. Gadā sievietes vidēji dzīvoja līdz 55 gadiem. Pirms kādiem 10 gadiem vidējais sievietes vecums bija 78 gadi. Tagad- 80. Bet menopauze Latvijā sievietēm ir tikai vidēji 52,5 gados! Mēs esam dabai „nozagušas” 20-25 gadus! Mums šis dabas jautājums ir kaut kā jāpiepilda.

Forumā "Līdere" stāstīšu arī par hormonaizvietojošo terapiju. Ir tik daudz jaunas informacijas šobrīd. Es katru gadu braucu uz 3 pasaules mēroga kongresiem, un zinu tos viedokļus, kādi tur izskan, un arī uz klīniskiem pētījumiem balstītus  pierādījumus. Es to varu atļauties tikai tādēļ, ka man ir absolūta privātprakse. Agrāk bija uzskats, ka sievietei jāieiet klimaksā sagatavotai ar hormonpreperātiem. Tagad ir izkristalizējušās likumības. Sākumā tie medikamenti, ko deva, tiešām dažreiz varēja izraisīt krūts vēzi. Pēc tam teica, ka 8 gadus tos var lietot, pēc tam nē. Bet tagad šīs zāles ir aizliegtas! 

Ingrīda: Bet kur sievietes šis zināšanas var iegūt? Tikai nākot pie izglītota ārsta uz privātpraksi?

Astrīda: Nu diemžēl, jā. Es esmPeonijasu Starptautiskajā menopauzes asociācijā, un braukājot pa pasaules kongresiem, katrreiz ir kadi jauni pētījumi. Pēdējais bija 16.pasaules menopauzes kongress Vankūverā, kur tika stāstīts par transdermālo hormonu terapiju, caur ādu, ko var izmantot „līdz baltajām čībiņām”, kā es saku! 

 Ja sieviete lieto 5-7 gadus hormonaizvietojošo terapiju, tad kādu iemeslu dēļ pārtrauc, viņa pirmajos 2 gados var dabūt infarktu vai insultu. Jo organisms ir pieradis pie „jaunības”,  un pēkšņi viņam tas tiek noņemts. Un tam ir pierādījumi, daudz raksti par to stāsta, tur nav pat vajadzīgs viedoklis, tas ir pierādīts. 

Un kāpēc izdomāja hormonaizvietojošo terapiju, jo tā ir samērā jauna zinātne?
Astoņdesmitajos gados izrēķināja, ka pēc 2000.gada ceturtdaļpasaule būs beigta! Puse iedzīvotāju ir sievietes, rupji rēķinot, un puse sieviešu būs pēc menopauzes – uz kruķiem, salauztiem kauliem, „ku-kū”, beigtu sirdi, ar vēzi...tā kā to nevarēja pieļaut, tika radīta hormonaizvietojošā terapija. Un sievietes dzīvo, tāpat kā diabēta slimnieki, kam jāšpricē insulīns, varbūt dzives kvalitāte nav ideāla, bet dzīvo! Es nesaku, ka sieviete 60 gados, lietojot hormonterapiju, būs tāda pati kā 25 gados! Un kāpēc hormpnterapija caur ādu nevis caur kuņģi? Tādēļ, ka caur kuņģi ejot, tabletīte ieiet aknās, kur ir asins recēšanas laboratorija, un var veidoties trombi, bet caur ādu ieiet kā mazitiņš gabaliņš no olnīcas. Un tie preperāti, ko dod, protams, ir dažādas firmas, dažādi preperāti, viens labāk uzsūcas, cits sliktāk, bet katrs jau savu reklamē kā labāko. Tagad ir tā saucamie „bio-available”, lai būtu bio - pieejamība organismā. Ir tādas liposomas, mazi tauku spilventiņi, kas ienes to vielu organismā. Arī pie mums Latvijā liposomas tagad ir parādījušās, pateicoties Saules aptiekai.

Tā lūk, sadzemdē bērnus, un tad – kārdini, līdz pēdējam brīdim!

Ingrīda: Es pilnīgi piekrītu, ka sievietes sūtība ir bērni. Bet – mūsdienu sievietes taču paspēj visu!

Astrīda: Bet ļoti daudzas nepaspēj. Daudzas nāk, meklē kaut ko, uztic savus bēdu stāstus...nav satikusi savu princi, tagad 43 gados grib bērnu. Bet, lai arī es daudz ko varu palīdzēt, var būt pa šiem gadiem kadas vainas, miomas, ka tas nav tik vienkārši. Bet tomēr gribu iedrošināt, jebkurā vecumā, ja ir iespējas, tad ir jābūt drosmei dzemdēt. Gan jau Dieviņš palīdzēs izaudzināt. Arī tad, ja sieviete vientuļa! Man daudzas meitenes dodas uz iVF. Kāpēc ne! Tur pat nevajag drosmi, viņas vienkārši ieklausās savā instinktā, viņas neatrod mieru! Vai arī – noskata veselu, gudru vīrieti un atļaujas to sānsoli! Nekas slikts tas nav. Un tās, kas ir kautrīgas un intravertas, dodas uz iVF. Un tās sievietes, kas ir līderes, viņas jau ir ar savu gribasspēku, savu entuziasmu un enerģiju tik daudz sasniegušas – bet nevar aizmirst to galveno ceļu! Zinu tādas ģimenes, kur ir 2,3 vai 4 bērni – katrs no sava tēva – nu un tad? Ir latviešiem tāds teiciens: „Mani bērni, tavi bērni, cik mūsējo bērnu”. Galvenais, lai ir laba ģimene, labi vecāki. Un tas nemaz nav tas sliktākais. 

Ingrīda: Vai Jūs pati jūtaties kā Līdere, kā dzīvē daudz sasniegusi sieviete?

Astrīda: Es nezinu, kā jājūtas līderei. Ed domāju, ka esmu atbildīga. Par visu - par darbu, darbs man ir nevis kā darbs, bet kā hobijs. Man tas ir ļoti dārgs. Kā jaunībā iesāku šo gineologa- endokrinologa darbu, tā visu mūžu turpinu. Mācoties pie docentes Smilškalnes,  dr. Drulles, man tā iepatikās – kā sieviete funkcionē. Es nejūtos kā liela priekšniece, lai gan agrāk biju dažādās biedrībās, asociācijas valdē. Bet es zinu, ka diezgan daudz vēl varu, un visu mūžu esmu bijusi neatlaidīga.

Ingrīda: Manuprāt, līdere ir ne tikai tā, kura ir vadībā biznesā, darbā, organizācijā, bet arī tā sieviete, kas dzīvē tik daudz sasniegusi, ka ir ko dot citām sievietēm.

Astrīda: Pasniedzēja esmu jau kopš jaunības, sākumā gan gāja grūti. Toreiz jau endokrinoloģijā nebija īsti, no kā mācīties.

Ingrīda: Jūs daudz ceļojat pa pasauli, un esat teikusi, ka Latvijas sievietes ir īpašas.

Astrīda: Jā! Latviešu sievietes tiešām ir īpašas, bet es gribu atgādināt tās 2 lietas. Mēs skaisti ģērbjamies, un esam koptas. Latvijas sievieti jebkurā lidostā var atpazīt. Turklāt mēs esam darbaspējīgas, neatlaidīgas, gudras.

Bet tā ir arī mūsu bēda, jo mēs vīrieti esam nolikušas aiz sevis. Labākajā gadījumā blakus, bet nevis priekšā.

Līdz ar to mūsu vīrieši ir daudz vārgāki. Tas ir mūsu mīnuss. Pat sievietes, kas varētu atļauties nestrādāt, to negrib un nevar, ja sievietei vajadzīgs izpausties. Arī man darbs ir kā aizraušanās. Kā es saku, mans hobijs ir „taisīt bērniņus”- palīdzēt siev tik pie bērniņiem – iznēsāšanas problēmas, neauglība, kādas disfunkcijas -nu protams, nevaru palīdzēt, ja saauguši olvadi, tad ir bērniņš mēģenē. Tādas ir latviešu sievietes, sievišķīgas, koķetas. Bet tomēr tas galvenais sievietes instinkts kaut kur ir pazudis. Daudzas sievietes varbūt nezina, ka mūsdienās nav tik sarežģīti tikt pie bērniņa jebkurā vecumā, ar mūsdienu tehnoloģijām. Pat asinis var pārliet bērnam, kamēr viņš vēl puncī, ja tas nepieciešams! Šī informācija diemžēl netiek īpaši popularizēta. A.Pelūde, ļoti laba žurnāliste, publicēja 2018.gada februāra Pērlē rakstu-interviju ar mani, tieši par hormonaizvietojošo terapiju, jaunākajiem atklājumiem, tad man te strīpā nāca sievietes kādus 3 mēnešus, un nesen bija Ievas Veselībā raksts- sievietēm vajag šīs zināšanas!

Ingrīda: Pēdējā laikā sabiedriskajā telpā aktualizējies jautājums par depresiju, cilvēki to vairs neslēpj, notiek dažādi pasākumi, semināri par šo tēmu, tiek izdotas grāmatas. Tā ir mūsdienu problēma, arī tādēļ, ka cilvēki atsvešinās. Kāda ir jūsu pieredze šajā jautājumā ar Jūsu pacientēm?

Astrīda: Pirmā un visbiežāk sastopamā depresija, no kuras arī visvieglāk tikt vaļā, ir tieši menopauzes sākšanās. Rodas veselības problēmas, dzīves kvalitāte pazeminās, kam locītavas sāp, kam sirds streiko. Ir hormonu līdzekļi, kas šeit var palīdzēt. Ir bijis, ka vīrs atved sievu, kas pati neko nevar, rokas trīc...pēc maniem preperātiem viņa atnāk viena, kam viņai vīrs...Tikai jāzin, ko un kā lietot, un gandrīz vienmēr hormonterapija palīdz. Kāpēc jauniem cilvēkiem ir depresija? Grūti pateikt, par to neesmu īpaši domājusi. Sievietes par daudz zin, par daudz grib. Viņa visu var, bet viņai nav piepildījuma. Viņa grib, lai vīrs ir gudrs, viņai līdzinieks. Bet bieži vien, ja vīrietis ir līderis, viņš meklē jaunu sievieti, jaunu miesu, kas turklāt apbrīno un novērtē viņu. Kam viņam tā gudrā sieva. Ne jau visi, bet liela daļa ap 40 šķiras un aiziet pie jaunas mīļākās. Bet sieviete ir pilnbriedā, ir bērni, ir gudra un skaista, un ļoti pārdzīvo, sākas depresija. Bieži tas ir tāds sievietes un vīrieša attiecību vājums. Bet jauniešiem bīstami ir aizraušanas ar tehnoloģijām. Jaunieši, bērni tik daudz laika pavada savos telefonos, datoros, nevis ar draugiem. Bērni atrunājas, ka komunicē ar draugiem internetā. Bet īstā dzīve taču ir šeit! Agrāk cilvēki, ja ir garlaicīgi, sanāca kopā, dziedāja, dejoja, sarunājās, ākstījās – tas jau rada prieka hormonus, seratonīnu, endorfīnus utt.

Ja tev ir gudrs, vieds vīrs, kuru tu mīli un jums ir labas attiecības, labi draugi, tad viss būs kārtībā. Šī problēma, piemēram, kad jaunieši aiziet uz restorānu, pasūta ēdienu un katrs iegrimst savā telefonā...tas pie laba gala nevedīs.

Ingrīda: Šobrīd rodas arvien jaunas sieviešu pašattīstības, garīgās izaugsmes organizācijas, kas palīdz sievietēm rast spēku, piepildīt sapņus, sasniegt vairāk. Vai nav tā, ka sievietes kļūst arvien spēcīgākas, sasniedz tik daudz ko, bet vai nav tā, ka sieviete vienmēr grib būt visspēcīga, bet dažreiz vajag atļauties sev būt vājai?

Astrīda: Tas nav labi, ka mēs vīrieti atstājam sev aiz muguras. Tai pašā laikā sieviete grib, ka viņš nes to mamutu mājās, ka viņš ir sievietes aizstāvis. Sievietes būtība ir kārdināt, nevis nospiest un gremdēt.

Ingrīda: Vai varat pastāstī, kur Jūs pati savos cienījamajos gados atrodat spēku tik labi justies, izskatīties un galvenais, strādāt?

Astrīda: Es nezinu! Nu hormonus es lietoju kā bāzi, tie palīdz saglabāt vitalitāti. Veselīgs dzīvesveids, kad gribas darboties, ir dzīvesprieks. Otrkārt, man ir labi gēni no tēva puses. Tēvs manī arī ieaudzināja sievišķību. Mācīja man staltu stāju – man bija jāstaigā ar grāmatu uz galvas, noteikti bija jābūt skaistām, sarkanām kurpēm...it kā sīkumi, bet tas ir labi, jo tēvs manī redzēja nākošo sievieti!

Bet galvenais, tas, ka es strādāju darbu, kas man ļoti patīk. Ginekologa endokrinologa darbā man liekas- cik interesanti tā sieviete funkcionē! Tur ir tāda ķīmija, tādas formulas, un jo vairāk tu tajā iedziļinies, jo interesantāk. 

Bet par to, kur es ņemu spēku, es neesmu pat īsti domājusi. Tie dzīvesstāsti ir tik interesanti, ko savā darbā dzirdu. Par to veselu romānu varētu sarakstīt, tikai nav tam laika! Sievietes, kad atnāk pie manis, tā atveras! Un kam tu citam atvērsies, kā savam ginekologam.

Dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. 

Peonijas