user_mobilelogo

Intervija ar Solvitu Kabakovu, Foruma “LĪDERE” izveidotāju un galveno organizētāju.

 Līdere ir katrā no mums!

Tiekamies ar Solvitu mājīgajā kafejnīcā Kinfield, un, ja būtu ļauts Līderes sievietes salīdzināt ar ziediem, Solvitai piestāvētu rozes tēls, skaista, mazliet noslēpumaina, it kā trausla, bet iekšēju spēku izstarojoša.

 

Ingrīda: Iesākumā lūgšu Tev pastāstīt mazliet par sevi, kas Tu biji pirms foruma “dzimšanas”, vai pasākumu vadīšana ir Tava profesija, vai aicinājums?

 

Solvita: Man ir ļoti liela pieredze pasākumu organizēšanā – jau vairāk nekā 10 gadus esmu šajā nozarē, organizējot visdažādākos pasākumus. Kopumā es esmu noorganizējusi ap 300 dažādu forumu, konferenču, pasākumu par visdažādākajām tēmām: gan investīcijas, mežsaimniecība, enerģētika, tehnoloģijas, medicīna… tad es no šī uzņēmuma aizgāju, bet turpināju izmantot savu pieredzi, palīdzot organizēt pasākumus, pārsvarā es konsultēju lielus uzņēmumus, kam bija nepieciešams organizēt lielus pasākumus, konferences – es palīdzēju gan organizācijas, gan mārketinga, īpaši digitālā mārketinga jomā. Un tad pienāca tas brīnišķīgais brīdis manā dzīvē, kad es sapratu, ka man būs bēbītis un ka man ir visas iespējas izvēlēties – nedarīt vispār neko, jo sievietēm ir tā priekšrocība, ka viņa var šo savu laiku pilnībā veltīt sev un bērniņam, vai arī tomēr kaut ko darīt. Un tā, pazīstot sevi, jo es nespēju vienkārši nosēdēt malā, mierā un klusumā, man bezvējš ir graujošs... tad es sapratu, ka izmantošu šo laiku, lai īstenotu kādu no saviem seniem sapņiem un mēģināšu darīt kaut ko vienu, bet tā, pa īstam no sirds! Jo, ja tu dari daudz visa kā, ja vienlaicīgi ir 4, 5 vai 8 projekti, tad, lai arī tu dari pēc labākās sirdsapziņas, tomēr tu redzi, ka katru no tiem varētu izdarīt daudz labāk, ja vien būtu tam pietiekoši daudz laika, enerģijas un resursu. Tajā brīdi manī radās doma izveidot tādu lielu, skaistu pasākumu sievietēm. Kāpēc sievietēm, un kāpēc tieši tādu? Reiz es organizēju konferenci „Sieviete biznesā”, kādus 6-7 gadus pēc kārtas un sapratu, ka no visām tēmām, ar ko es biju strādājusi, šī man bija sirdij vistuvākā. To es darīju ar vēl lielāku aizrautību un sajūsmu, ar sajūtu, ka to daru priekš sevis. Paralēli tam esmu arī biedrības „Līdere” biedre, kur sievietes savā starpā dalās ar dažādām idejām, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem mentorē jaunākās uzņēmējas un cenšas savu biznesa domāšanu, savu pieredzi nodot citām sievietēm.

Saliekot to visu kopā, tas bija gan mans sapnis izveidot pašai kaut ko lielu, grandiozu 1x gadā, un arī vēlme kā Līdere biedrei dalīties un dot tieši sievietēm, jo, lai arī šis skaitās sieviešu laikmets, ir skaidrs, ka tieši sievietēm vairāk ir vajadzīgs tāds iedrošinājums, pamudinājums, iespēja pabūt kopā un dalīties pieredzē, un tas atbalsta plecs blakus mums ir vairāk vajadzīgs, nekā vīriešiem. Saliekot šīs domas kopā ar manu intuīciju un dvēseles stāvokli, es nolēmu ko tādu radīt. Ja sanāks – lieliski, ja nesanāks – arī nekas traks, galu galā... Toreiz mans vīrs un mana mamma saķēra galvu un teica, Tu taču esi traka, ko tu iedomājies, Tev taču jūnijā jādzemdē, bet maijā Tev tik liels pasākums!


Līdere

Ingrīda: Vai tas nozīmē, ka Tev nebija atbalsta tajā visā no ģimenes puses?

 

Solvita: Nē, tieši otrādi, lai arī ģimene bija tik norūpējušies un satraukušies par manām trakajām idejām, man bija milzīgs atbalsts. Bet, ņemot vērā to, ka tas ir mans trešais bērns un es tiešām zinu, ko tas nozīmē, es zināju, uz ko eju un atbalsts patiešām bija liels- no ģimenes, lielajiem bērniem, draudzenēm. Visiem, kam stāstīju par savu ideju un plāniem, laikam pielipa mana degsme un mirdzums acīs, visi mani atbalstīja un iedrošināja, un jāatzīst, ka tik viegli kā šis projekts, neviens projekts vēl nav gājis uz priekšu manā dzīvē. Mēs, aktīvās sievietes, kas vienmēr dara vienu, otru, trešo lietu, zinām, kāda ir tā sajūta, kad kāda izsapņota ideja neiet uz priekšu, it kā pret kalnu, un liekas, tu esi vienīgais, kas tam ir noticējis, un tu viena vel to akmeni kalnā, un jā, reizēm arī uzvel, bet tas ir prasījis tik daudz spēka, enerģijas, apņemšanās, ka reizēm jāpadomā, vai tas bija tā vērts. Bet ir reizes kā šī, kad Tu padomā, palaid kosmosā to domu un viss notiek! Viss kā sniega bumba veļas, un Tu tikai spēj iezīmēt to pareizo ceļu. Tas bija ārkārtīgi jauks piedzīvojums ar tik daudz pozitīvām emocijām, jauniem kontaktiem, pilnīgi vārdiem neizteicams pacēlums, kurā es jau pusotru gadu dzīvoju!

 

Ingrīda: Jau intervijā Māmiņu klubā tika jautāts, bet pajautāšu vēlreiz, vai tiešām nebija grūti, gaidot bērniņu, un turpināt iesākto, kad esi maza bēbīša mamma?

 

Solvita: Nu bēbītis piedzima pēc pirmā foruma, bet gatavojot to, vēl biju stāvoklī. Kad man kāds saka, ka grūtniecības 9ajā mēnesī ir grūti, tad man gribas atbildēt- bet pamēģiniet ar 4-5 mēnešus vecu bērnu to pašu izdarīt – tas būs daudz grūtāk. Jo, ja ar veselību viss ir labi, un bērniņš puncī jūtas labi, tu vari kalnus gāzt šajā laikā, līdz pat dzemdībām! Bet ļoti palīdz mans vīrs, kurš saprot, ka piepildās mans sapnis, un to nepieciešams turpināt, un ļoti atbalsta mani gan morāli, gan daudz laika pavadot ar mazo. Mēs kopīgi dalām dienas, kad kurš strādā, kurš paliek ar mazo. Viņš ļoti labi tiek galā ar visu ikdienu, sadzīvi un tagad arī izprot, ko nozīmē „sēdēt mājās ar bērnu”.

Es ieteiktu visām sievietēm, ja jums ir tāda iespēja – atstājiet savus vīriešus mājās “pasēdēt ar bērnu”, tas nāk par labu gan attiecībām, gan saiknei starp vīrieti bērnu, kas nekad nevar tik labi izveidoties, ja vīrietis atnāk vakarā mājās no darba piekusis un pavada ar bērnu kādu stundiņu.

Man palīdz arī lielie bērni, kam ir 9 un 11 gadi, kas jau ir lieliskas aukles. Kad meita atnāk no skolas, es jau varu mazliet atvilkt elpu, jo viņa ļoti labi tiek galā ar bēbi.

Man sākumā likās, kā tas ir, kad tu vari organizēt vienu lielu pasākumu gadā? Domāju, ka varēšu strādāt vienu dienu nedēļā, bet izrādās, ka tā nav! Jo lielāks un grandiozāks ir pasākums, jo vairāk laika un iespēju ir pieslēgties biežāk un noslīpēt visu līdz dimanta mirdzumam. Protams, man ir komanda - meitenes kas strādā, lai visu noorganizētu, tomēr gribas arī pašai visam būt klāt un kontrolēt, jo tomēr 850 apmeklētājas nav 200... un šobrīd ir palikušas nepilnas 3 nedēļas, un jau jūtu, ka sākas neliels sprinta drudzis.

 

Ingrīda: Vai tik grandiozu pasākumu organizējot, darba pietiek visam gadam, vai sagatavošanas darbi sākas pavasarī?

 

Solvita: Darbs sākas jau stipri ātrāk, patiesībā jau iepriekšējā forumā tiek paziņotas daudzas detaļas par nākamā gada forumu. Tā ir izveidojusies kā laba tradīcija, jo, kad pagājušajā gadā sapratu, ka īsi pēc foruma nāks pasaulē mans bērniņš, un nevarēšu tam vairs īsti pieslēgties, maksimāli daudz centos izdarīt jau līdz tam. Un arī šogad, darbs pie 2020.gada foruma jau ir sācies un zināmas jau 90% lektores nākamajam forumam, pasākuma programma un vieta.

Vasaras periodā es atļaujos mazliet atpūsties un uzelpot, bet ar rudeni atkal atsāksies intensīvs darbs. Vasarā noteikti jāatpūšas, jāpavada laiks ar bērniem.

Mēs, aktīvās sievietes jau spējam kalnus gāzt, dot visiem tik daudz enerģijas, spēka un iedvesmas, bet mums obligāti jāpadomā pašām par sevi, ļaujot sev atpūsties, neko nedarīt, izbaudīt mieru – pasaule nepārstās griezties bez mums.

Tikai tādā jaunības maksimālismā šķiet, ka viss jāizdara tagad un tūlīt, un tad esi izpumpējies un iztukšots. Tas vairs nav modē, īpaši, kad kļūstam vecākas, viedākas un saprotam, ka neviens no tā nav ieguvējs. Tev jābūt pašai priecīgai, laimīgai, apmierinātai ar sevi, nevis ziliem riņķiem zem acīm un nodzītai bez spēka, tad arī tev nebūs ko citiem dot.

 

Ingrīda:  Man šķiet, ka pēdējā laikā sievietes ir sarosījušās un rodas arvien jaunas organizācijas, kas stiprina, iedrošina, māca sievietes, kā būt stiprām, laimīgām, piepildīt savus sapņus... Ugunsskola, Pavasara studija, Līdere – ir vēl daudz citu, kas atbalsta un palīdz sievietēm. Arī garīgās izaugsmes semināros sieviešu ir lielākais skaits. Kādas ir Tavas domas par šo tendenci?

 

Solvita:  Es domāju - tā ir normāla likumsakarība. Ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums.

Tik daudz iespēju, kādas ir šobrīd sievietēm, laikam nav bijis nekad cilvēces vēsturē. Līdz ar to sievietes zina, ka viņām ir šīs iespējas, tiesības, bet nav pietiekoši zināšanu, pieredzes un izpratnes, ko tas īsti nozīmē.

Protams, visi tie gadi, kad sieviete bijusi apspiesta, nenovērtēta, kā zemāka šķira, ir atstājis lielu nospiedumu un daudzām sievietēm tas ir ielikts ar audzināšanu, ka tu esi zemāka, tev jāpiekāpjas, jāpaklusē, bet sievietēm jāspēj lauzt sevī ieprogrammēto pakļaušanos, savu ambīciju un spēju noliegšanu. Šeit, kur mēs dzīvojam - Eiropā, mūsu Latvijā, tiešām ir daudz iespēju sievietēm, un tā lielākā robeža ir iekšējā robeža, ko mēs pašas sev uzliekam. Ļoti daudz sieviešu vienkārši baidās no kaut kāda "bubuļa", baidās ieņemt augstākus amatus, baidās aizstāvēt savu viedokli. Runājot par augstākiem amatiem, sievietes baidās no tās atbildības, kā to varēs savienot ar ģimeni, ka būs vēl vairāk jāstrādā...Patiesībā jau katrai lietai ir savas gaišās un tumšās puses, esot augstākā amatā, piepildot savas ambīcijas – ja tādas ir, protams, nevajag pēc tā mākslīgi dzīties, bet ja tev ir tā vilkme būt augstākā amatā, tas nozīmē arī lielāku brīvību darba laikā, iespēju deleģēt uzdevumus arī citiem. Bet jo zemākā amatā tu esi, jo vairāk darba tev var uzkraut, tev ir jāizlūdzas katra stunda, lai aizvestu bērnu pie ārsta...Kad esi vadošā amatā vai tev ir savs uzņēmums, viss ir daudz brīvāk – bet visur ir savi plusi un mīnusi. Tādēļ ļoti priecājos par šīm organizācijām, biznesa inkubatoriem, mentoringa iespējām, jo sievietēm tiek pastāstīts, kā tas ir. Ja tu esi laimīga un mierā ar to, ka esi mājās un tava vieta ir ģimenē būt pilnas slodzes mammai – tas arī ir fantastiski un apbrīnoju šīs sievietes, kas arī ir piepildījušas savas dzīves jēgu. Jebkuram bērnam ir vajadzīga laimīga mamma. Labāk lai bērns viņu redz vienu stundu mazāk dienā, bet viņa ir laimīga un smaidīga, nekā, ja viņa ir ar bērnu visu laiku, bet nelaimīga, gaužas un cieš, ka neiet tā, kā gribētos, ja viņa jūtas upurējusi savu dzīvi bērnam. Nevajag nevienam neko upurēt!

Man patīk viena fabula. Kad mēs bijām mazas meitenes, mēs tik daudz zinājām, ko mēs gribam – tieši šobrīd to saldējumu, to vēlo filmu skatīties, vai tieši šobrīd iet ārā lietū pastaigāt pa peļķēm. Toreiz bija ārējās robežas, apstākļi, vecāki, skolotāji, bet bija sajūta - tad, kad es izaugšu liela, tad gan es darīšu to, ko patiešām vēlos!

Un mīļās meitenes, mēs esam izaugušas lielas, un vai mēs darām to, ko mēs gribam?

Mēs atkal meklējam tos it kā ārējos apstākļus, ārējās robežas. „Tagad nav īstais laiks, jo...” – kādas muļķības, tev vienkārši ir bail, tu neuzdrošinies. Šis apstāklis beigsies, būs nākošais, un tu attapsies, kad dzīve jau būs nodzīvota, un tu nebūsi pat pamēģinājusi piepildīt to savu sapni. Tu būsi vienkārši nodevusi to mazo meitenīti sevī, kam tu solīji, ka darīsi to, ko vēlies. Ja ir kaut kāda ideja, mērķis, sapnis – vajag vismaz pamēģināt. Tas nenozīmē uzreiz ar visām četrām mesties aukstā ūdenī, bet tā prātīgi, kā mēs, sievietes mākam. Vīrieši ir tie, kas iet un riskē uz visu banku, bet sievietes – pamazām, izpētot, kādas ir iespējas. Šobrīd ir tiešām daudz iespēju, konsultāciju, mentoringa programmu, inkubatoru, īpaši sievietēm ir pieejami tik daudz atbalsta punkti, vajag izmantot un mēģināt, iespējams tev, tāpat kā man, izdosies!

 

Ingrīda: Un biedrība "Līdere" ir viena no tādām iespējām, kur griezties?

 

Solvita: Jā, noteikti, biedrība„Līdere” ir tieši tā organizācija, kas iedibinājusi mentoringu kā tādu Latvijā, pārņemot pieredzi no Skandināvijas jau apmēram pirms 10 gadiem. Ja ir interese, ja ir ideja, ja zināt, ko gribat, bet pietrūkst padoma, pieredzes, jau pēc pusstundas ilgas sarunas ar pieredzējušu mentoru ar bagātu pieredzi būs skaidrs, ko vajag, ko nevajag nekādā gadījumā. Kādēļ pieļaut savas kļūdas, ja vari mācīties no citu cilvēku pieredzes?

 

Ingrīda: Atgriežoties pie foruma „Līdere” – šis pasākums taču nav tikai biznesa sievietēm, vai ne? Bet arī kā iedvesmas pasākums visām sievietēm, kam tas nepieciešams, kas vēlas uzdrošināties, kaut ko mainīt savā dzīvē.

 

Solvita: Viennozīmīgi, tādēļ nosaukums ir „Līdere”, nevis „Sieviete biznesā” , „Karjeriste” vai „Uzņēmēja”. Tas ir pasākums - svētki jebkurai uz izaugsmi vērstai sievietei, un nav svarīgi, vai tev ir savs uzņēmums, vai tu esi vadītāja vai algots darbinieks, vai tu esi mākslā, vai pilna laika māmiņa. Šis ir mirklis apstāties, ieklausīties apkārtējos, sevī, padomāt. Ko es daru līdz šim, ko varbūt gribu pamainīt, vai arī – varbūt nekas nav jāmaina, eju pareizi savu ceļu. Tā ir viena pilna darba diena darbam ar sevi! Tāpēc arī mēs nodrošinām bezmaksas tiešraidi visa pasākuma gaitā, lai jebkura sieviete, kas nevar atnākt uz forumu, jebkādu iemeslu dēļ, jebkurā pasaules malā var pieslēgties un izbaudīt šo dienu. Līdere ir katrā no mums. Jautājums, vai mēs pašas to esam ieraudzījušas. Ja sieviete saka: „Es neesmu nekāda līdere”, tad man gribas pajautāt, vai tiešām nav neviena cilvēka uz pasaules, kas gribētu tev līdzināties? Kas ir tas, kas manī ir īpašs? Kad tu apzinies pati, to īpašo, kas ir tikai tevī, nevienā citā, to spodrini, ar to strādā, tu būsi daudz laimīgāks cilvēks un sapratīsi, kur ir tā īstā vieta tavā dzīvē, kas tevi dara laimīgu. Nav jākautrējas no tā, ka tu vēlies būt laimīga, ka tu vēlies ko dot arī sev. Mēs, sievietes, esam iedomājušās, ka esam labas tikai tad, kad visu laiku kaut ko dodam, un ka ir egoistiski un nepieņemami, ka kaut ko gribam arī sev. Bet mīļās dāmas, mēs nekad nevienam neko nevarēsim dot, ja būsim iztukšotas kā sausas akas. Piepildīsim sevi ar domām, sajūtām un emocijām foruma laikā, nemaz nerunājot par dažādajiem priekšnesumiem un pārsteigumiem.

Tā nav biznesa konference, tie ir iedvesmas svētki sievietēm, kad var apsēsties, atbrīvoties un pilnībā veltīt to dienu sev.

 Līdere ir katrā no mums!

Ingrīda: Šī portāla auditorija ir sievietes pēc 40, un šis ir laiks, kad manuprāt, sievietēm ir īstais laiks kaut ko mainīt savā dzīvē. Kā saka Ričards Rors , pirmajā dzīves daļā mēs izveidojam un nostiprinam savu ego, izveidojam savas dzīves trauku, rūpējamies, sasniedzam mērķus, bet pusmūžā pienāk laiks sākt otru ceļojumu. 

 

Solvita: Ir tāds dzejolis, ko es atceros no latviešu valodas stundām skolā:

„Aiz kalniem jau jaunības trakums, aiz kalniem vēl vecuma miers,
Tad pienāk tie aplamie gadi, kā kaklā iespiedies siers.”

Tas ir tas laiks, kad tev vairs nav to ikdienas lielo rūpju par bērniem (pārsvarā gadījumu), vēl nav tas vecums, kad apsēsties krēslā pie televizora un adīt zeķes, un tad sievietes sāk sev uzdot jautājumu, kas tad ir tas, ko es vēlos pati? Jo līdz tam tu esi ziedojusies bērniem, karjerai, varbūt vispār pilnīgi kam citam, nekā tam, kas tevi interesē; un tas ir lielisks laiks, lai uz brīdi apstātos, uz brīdi padomātu un varbūt kaut ko mainītu savā dzīvē. Man piemēram šie aplamie gadi atnāca ar domu par bērniņu, es biju pārņemta ar šo domu, ka man to vajag. Un ja tāda ir šī pārliecība, tad ir jārealizē!. Tu jau vari sevi šaustīt, ārprāts, kā tas būs, atkal viss no sākuma, kā tikšu galā...bet tas viss ir atrunas, lai nedarītu, nobīšanās. Kad tu to atmet, apklusini tās balsis savā galvā un seko tam, ko sirds saka, es varu pateikt viennozīmīgi, ka tas ir tā vērts, darīt to, ko tu gribi, nevis pēc gadiem skatīties atpakaļ un nožēlot to, ko neizdarīji. Es katrai novēlu ieklausīties sevī un saprast, ko tad es vēlos, un darīt. Kad vēl, ja ne tagad? Mēs pēc 40 esam tieši tajā posmā, kad ir pietiekoši daudz pieredzes, lai pazītu sevi, lai saprastu, ko tu noteikti negribi un pietiekoši daudz kontaktu un pietiekoši daudz laika vēl priekšā.

 

Ingrīda: Man bija ļoti interesanta intervija ar ginekoloģi Astrīdu Tirāni, kas arī šonedēļ tiks publicēta, kurā viņa arī iedrošina sievietes pēc 40 nebaidīties un dzemdēt bērniņus. Jautājums Tev kā māmiņai pēc 40, ne tik daudz par veselības aspektu, bet - vai ir atšķirība, iznēsāt un dzemdēt bērniņu pēc 40 un agrāk, jaunākā vecumā?

 

Solvita: Man tā starpība starp vecākajiem bērniem un mazo ir apmēram 10 gadi, bet es varu teikt, ka atšķirība ir milzīga. Godīgi varu teikt, ka biju domājusi, ka būs vieglāk, bet nevis grūtniecība un dzemdības – es tā mīlu savas trešās dzemdības, ka būtu gatava atkārtot vēl un vēl! Beidzot es sapratu, ko nozīmē pārelpot sāpes, ieklausīties sevī. Šis briedums, sajūta, ka jau pazīsti sevi, iekšējs miers – šīs dzemdības tiešām bija visvieglākās. Bērniņa auklēšana - tas pilnībā atkarīgs no tā, kādi ir vecāki, ja viņi ir nosvērti, mierīgi, arī bērniņš to reflektē, visu to atmosfēru, kāda ir ģimenē. Tādi mēs esam, mierīgi - ko tad vairāk trakosi, pēc 40 tu jau esi mierā ar sevi, saproti lietas, kas tev ir svarīgas. Bet, protams, piecelties 3 naktī, vai celties 5 no rīta ir stipri grūtāk nekā pirms 10 gadiem, un ar to ir jārēķinās. Bet no otras puses, ir pilnīgi cita attieksme pret bērnu kā tādu. Pirms 10 gadiem man nebija problēmu bērnu atstāt auklei, pašai skriet pa darbiem, bet šodien es nevaru iedomāties atstāt savu bērnu citiem cilvēkiem. Un arī laiks, ko pavadu ar bērnu un uzmanība, pilnībā veltīta bērnam – tas ir savādāk nekā pirms 10 gadiem. Smejamies, rāpojam, dauzāmies kopā. Un arī tas, ka apzinos, ka tas ir pēdējo reizi, liek izbaudīt līdz maksimumam laiku kopā ar bērnu. Tagad jau tu saproti, ka laiks aizies un to neatgriezīsi, bērns nekad nebūs vairs tik mazs kā tagad.

Runājot ar foruma lektorēm, jautāju, ko viņas darītu savā dzīvē savādāk, vai ko gribētu izdzīvot vēlreiz, gandrīz katrā no šīm sarunām 1. vai 2. vietā ir bērns. Kam bērnu nav, noteikti gribētu bērnu, un kam ir bērni, gribētu vēlreiz izbaudīt to laiku, kad bērni ir mazi, kad viņi grib klēpī, grib samīļot, dot un saņemt beznosacījuma mīlestību. Tās emocijas var tikai saglabāt savā atmiņā, bet tas vairs neatkārtosies.

Līdere ir katrā no mums!