user_mobilelogo

 Rakstniece-publiciste Olga Vaļajeva un viņas bloga http://www.valyaeva.ru veidotāji veikuši interesantu aptauju starp sievietēm virs 40 par jautājumu: par ko visvairāk nožēlojat, raugoties atpakaļ uz laiku, kad bija ap trīsdesmit. Ko tagad darītu citādi, Par ko nožēlo sievietes pēc 40un ko var ieteikt citām. Tika  aptaujātas 1966 sievietes, kuru vidējais vecums- 46,7 gadi.

1.VIETA

Nožēla par to, ka pati sevi atstājusi novārtā.

Tā atbildējušas 998 sievietes- 50% aptaujāto. Neapstrīdams aptaujas līderis. Un ļoti saprotams. Tas ir tik raksturīgi sievietēm- atdot. Mēs esam tādas, ka mums ir viegli un pašsaprotami dot. Mēs dāvinām dzīvību bērniem, savu ķermeni vīrietim, mājiniekiem - maltītes, tīru veļu...tik viegli aizmirst pašai sevi. Tik viegli aizmirsties skrējienā centienos būt labai un dot vienmēr un visiem to, ko viņi vēlas. Pilnīgi aizmirstot par sevi.

Tas ir drošāk- nevajag nevienam atteikt, kādu apvainot, apbēdināt. Vienīgais, kas cietīs- es pati. Bet es varu pieciest. Bet kādreiz kļūst neizturami no tā, ka neko neesmu izdarījusi pati sev dzīvē. Vai darījusi, bet maz. Nerūpējos par sevi, bet nu jau "par vēlu"...Šie vārdi var būt ļoti nomācoši - "par vēlu". Kāda domā, ka par vēlu doties uz kosmētisko salonu, ja tur nekad nav bijusi, par vēlu sākt dziedāt, dejot... Bet kur tad ir laime? Pat ja jums viss ir "kā pienākas", laimi tas negarantē. Ja tas viss nav jūsu. Ja par to nesapņojāt, tikai darījāt, jo tā vajag.

"Nav divu vienādu sieviešu, nav pat līdzīgu. Katra ir vesels Visums! Tā nav taisnība, ka katra sapņo būt par sievu un māti. Kāda vēlas būt hipijs, kāda- nodarboties ar biznesu, kāda- ceļot, bet cita- neiziet no mājas. Un tas viss ir normāli! Dīvaina, nederīga, likteņa aizvainota- tās ir etiķetes neizglītotiem cilvēkiem. Es 23 gadus biju sieva un māte un visu šo laiku jutos slikti. Es biju sieva un māte pāri saviem spēkiem. Tagad dēls ir izaudzis, vīrs aizgājis un tikai 44 gados man atraisījušies spārni. Visi domā, ka esmu iemīlējusies. Man vienkārši ir labi! Es neko nevienam neesmu parādā! Es eju pa ielu un neviļus smaidu! Tā nekad agrāk nav bijis. Esmu valkājusi pieklājīgas, bet "svešas" drēbes. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgi citu spriedumi."

2.VIETA

Nožēla par to, ka dzemdējusi par maz bērnus.

744 sievietes- 38% aptaujāto un vēl 113 cilvēku, kas nožēlo par abortiem.

Jautājumos punkta par abortiem nebija, bet daudzas rakstīja par to, tādēļ var papildināt ar to, ka sievietes nožēlo, ka veikušas abortus. Galvenokārt tā ir nožēla par jaunībā izdarītu abortu, pēc kura ilgi nebija iespējas iznēsāt un dzemdēt bērnu. Tādu stāstu bija vairāk kā 60, daudzas vienkārši pataujā piebilda, ka nožēlo par abortiem.

3.VIETA

Nožēla par to, ka par maz ceļojusi un maz ko redzējusi.

744 cilvēku šādi atbildēja- tas ir 38% aptaujāto.

Patiesībā, tam arī 80 gadi nav "par vēlu". Problēma tikai tajā, ka mūsu valstī, aizejot pensijā mēs sākam nevis dzīvot, bet izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo pa pasauli, kā amerikāņi vai vācieši. Maksimums- uz laukiem. Tāopēc svarīgas divas iezīmes:

  • es neceļoju, kad bija iespēja to atļauties, kad strādāju un varēju iekrāt;
  • tagad es varētu ceļot, bet nav ne naudas, ne veselības.

Varbūt tādēļ nebija neviena stāsta par to. No 700 neviena nebija par ceļojumiem vai svešām valstīm. Tas liek aizdomāties, vai tās ir tikai mūsu vēlēšanās vai sociālās iespējas. Un atcerēsimies, ka 40 gadi- tā vēl nav pensija- visu vēl var paspēt! Bērni jau paaugušies, ja tādi ir. Un iespējas vēl ir.

Ceļojumi ne vienmēr nozīmē tālu, uz ilgu laiku un dārgi!

4.VIETA

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, bet tuviniekiem neatlika laika.

Šādi atbildējušas 674 sievietes- 34% no aptaujātajām.

Tā ir tipiska situācija tiem laikiem, kad bija kauns nestrādāt. Bēŗnudārzi, pagarinātās grupas skolās, nometnes bija ļoti svarīgas lietas. Sievietes cēla BAM, karjeru, gaišo nākotni..Kaut gan tagad situācija nemaz tik ļoti neatšķiras- strādājošu precētu sieviešu procents ir vēl augstāks. Sievietes vada biznesu, veido karjeru, iegūst augstāko izglītību. Lai būtu neatkarīga, pašpietiekama, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei un bērniem visu nepieciešamo- un pat vairāk. Jānopērk dzīvoklis, mašīna, vasarnīca, atpūtas braucieni, daudz rotaļlietu...

Vai tas ir pareizi? Vai mēs daudz ko nepalaižam garām, lielako daļu savas dzīves atrodoties birojā, bez tuvākajiem, bez mājas? Izrādāš, ka ļoti daudz sieviešu nožēlo, ka nav redzējušas, kā aug viņu bērni, nevarēja būt blakus. Dažas jau no sākuma lika prioritātes savādāk, dažas nolēma šādu kārtību mainīt jau procesā, bet dažas saprata sekas pārāk vēlu.

 

5. VIETA

Nožēla par to, ka nenostiprināja attiecības ar vīru.

601 cilvēku - 30% aptaujāto.

Tas ir bieži sastopams modelis. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz enerģijas. Un aizmirstas, ka blakus ir vīrs. Kuram ir vajadzīga mīlestība, kas arī vēlas kaut nedaudz mūsu rūpju, un kuram vajadzīga mūsu uzticība un apbrīna.

"Es dzemdēju vienu pēc otra trīs bērnus. Un mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs viņus audzinājām kopā. Bet gandrīz vienmēr mēs bijam tikai vecāki. Mēs pārstājām būt pāris. Mēs runājamies vienīgi par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni izauguši un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu nesen būtu atzīmējusi 30 gadu laulības jubileju"...этого мужчину, словно не с ним я отмечала недавно тридцатилетнюю годовщину брака»