user_mobilelogo

Kāda ginekologa stāsts par mākslīgās apaugļošanas neredzamo pusi. Raksts pārpublicēts no katedrale.lv

 

Iespējams jau šogad Latvijā tiks ieviesta valsts apmaksāta „neauglības ārstēšanas” programma, kas ļaus par nodokļu maksātāju naudu veikt mākslīgo apaugļošanu. Par to, kas slēpjas aiz šīs procedūras, spilgti liecina serbu ārsts-ginekologs Stojans Adaševičs, kurš pats ir piedalījies ārpusķermeņa apaugļošanas procedūrās.

Sociālisma laikā Stojans Adaševičs kļuva plaši pazīstams visā Dienvidslāvijā kā viens no labākajiem speciālistiem abortu veikšanā. Pēc ārsta teiktā, savas medicīniskās karjeras laikā viņš ir veicis gandrīz 62 000 abortu. Kā talantīgs speciālists viņš ir piedalījies arī ārpusķermeņa apaugļošanas veikšanā (apaugļošana „in vitro”). Taču Dieva žēlastība dara brīnumus: 1980. gadu beigās S. Adaševičs piedzīvoja atgriešanos un kļuva par pareizticīgo kristieti. Kopš tā laikā slavenais ginekologs nes pasaulē dzīvības vēsti, aizstāvot nedzimušo bērnu tiesības un stāstot cilvēkiem patiesību par to, kas ir aborts un mākslīgā apaugļošana. 

„Mākslīgā apaugļošana – cik tas ir labi! Tas taču ļauj palīdzēt tik daudzām sievietēm, kuras nav spējīgas ieņemt dabiskā veidā! Taču tā tas izskatās no ārpuses. Esmu to darījis un zinu, kā izskatās otrā puse,” norāda ginekologs. S. Adaševičs apstiprina vairāku ārstu un pētnieku atziņas, ka „in vitro” apaugļošanas procesā iet bojā vai tiek iznīcināts milzīgs skaits „nevajadzīgu bērnu”. „Dabiskā situācijā vienas olšūnas apaugļošana dod vienu jaunu cilvēku. Taču mākslīgās apaugļošanas efektivitāte ir ļoti zema. Tāpēc tiek veikta olnīcu hiperstimulācija ar hormoniem, lai dabūtu 5, 10, 20, pat 40 olšūnas. Piemēram, es atceros gadījumu, kad mēs šādi ieguvām 22 olšūnas. Taču apaugļot izdevās tikai 11 olšūnas. Tātad tika radīti 11 mazie cilvēciņi,” stāsta S. Adaševičs. Tālāk ir nepieciešams implantēt apaugļotās olšūnas sievietes dzemdē. „Cik tad ņemt? Izlēmām, ka paņemsim septiņas, bet četras paliks rezervē, jo var gadīties, ka ar pirmo reizi nekas nesanāks,” atceras ārsts. Vēlāk izrādījās, ka mātes organisms ir „pieņēmis” piecus no septiņiem bērniem, kas jāuzskata par salīdzinoši labu radītāju. „Bet sieviete taču nevar dzemdēt piecus bērnus! Ko darīt? Dažus var nogalināt. Tas notiek ļoti vienkārši – ievadot bērniem šļirci ar alkoholu,” saka ginekologs.

„Kolēģis, kurš to darīja, paņēma šļirci un paziņoja: „Tagad es nobeigšu to labo!” Un noslepkavoja bērnu. Pēc tam viņš nogalināja arī to, kas bija pa kreisi. Un tad viņš pateica: „Nobeigšu to, kurš ir pa vidu.” Es viņam iebildu: „Nedari to! Viņa taču spēj dzemdēt trīnīšus!” Tomēr viņš atbildēja, ka negrib. Tad es piedāvāju: „Paklau, nedari to! Es tevi aizvedīšu uz kebabu vai serbu šašliku!” Tā S. Adaševičam izdevās pierunāt kolēģi atstāt sievietes dzemdē trīs bērnus. Jau pēc piecām dienām atklājās, ka vēl divi bērni ir miruši, bet palicis tikai viens – tas, kurš bija pa vidu. „Pēc kāda laikā sievietei piedzima šis puika. Bet ko darīt ar tiem četriem, kurus bijām iesaldējuši? Sievietei bija jau 36 gadi. Pēc dzemdībām viņa pateica, ka vairs negrib bērnus. Tātad, pēc kāda laika nācās viņus izņemt no aukstuma kameras, un viņi nomira,” atceras S. Adaševičs. Sanāk, ka desmit bērniem bija jāiet bojā, lai izdzīvotu tikai viens.
Serbu ārsta liecība atklāj briesmīgu patiesību par to, kas notiek mākslīgās apaugļošanas klīnikās. Taču šādas manipulācijas ar dzīviem cilvēkiem ir ļoti dārgs prieks. Droši vien tāpēc mūsdienu pasaulē ir pietiekoši daudz speciālistu, kas ir gatavi veikt „in vitro” procedūras, ignorējot acīmredzamu faktu, ka cilvēka dzīvība sākas apaugļošanas brīdī, un nevienam nav tiesību to pārtraukt.

Kas notiek tālāk?
Vēl viens jautājums, kas tiek apzināti noklusēts – kas notiek ar bērniem, kuri piedzimst „in vitro” procedūras rezultātā? Neviena no iestādēm, kas piedalās vai lobē mākslīgo apaugļošanu, nekad nav sniegusi konkrētus datus par šo bērnu fizisko un garīgo veselību. „Bērni šādā veidā tiek dzemdēti jau ilgu laiku, bet vai kaut kur tiek apkopota informācija, kā viņi attīstās? Vai kādam zinātniekam ir dota iespēja izpētīt šo situāciju? Iespējams, šie bērni atšķiras no pārējiem. Kamēr neieraudzīšu pierādījumus, ka „in vitro bērni” ir normāli auguši un attīstījušies, nevaru noticēt, ka viss ir kārtībā,” saka serbu ginekologs. „Kā cilvēks, ārsts-ginekologs un kristietis varu apgalvot, ka šī lieta mums, kristiešiem, ir stingri aizliegta. Patiesībā ne tikai kristiešiem, bet arī citiem cilvēkiem. Mākslīgā apaugļošana ir ārpus likuma,” secina S. Adaševičs.

Saskaņā ar Veselības ministrijas datiem, Latvijā ir ap 15 000-20 000 neauglīgu pāru. Šis traģiski augstais rādītājs tiek izmantots kā iegansts, lai pamatotu valsts apmaksātu mākslīgās apaugļošanas programmu. Taču vai mērķis attaisno līdzekļus? Iebilstot pret šo ieceri, kristieši un citi labas gribas cilvēki riskē ar to, ka viņus kārtējo reizi pasludinās par ‘tumsoņām’ un reliģiskiem fanātiķiem. Tomēr klusēt nozīmē pasīvi atbalstīt visbriesmīgākos noziegumus pret cilvēci, pret tiem, kuri ir vismazāk pasargāti no nežēlīgas un amorālas „komerciālās medicīnas” – nedzimušajiem bērniem.