user_mobilelogo

Evelīna Sproģe: Nezāļu ravēšana

Avots: www.satori.lv

Ja jums ir bērni, tad noteikti esat piedzīvojuši situāciju, kad viņi sadusmojas un sadumpojas pret jums tik ļoti, ka nav iespējams tikt galā ar situāciju. Ja jums nav pašiem savu bērnu, tad, visticamāk, esat redzējuši kādu bērnu sarīkotu skandālu no malas. Varbūt jūsu pieredzē ir arī kāda epizode, kurā bērns pēc vecāku aizrādījuma vai aizlieguma dusmās kliedz: "Es Tevi vairs nemīlu!" Šajā brīdī ikvienam – arī tiem, kam vienmēr rodas vēlme aizrādīt par bērna neaudzinātību, – jāatceras, ka bērns nav spējīgs paklausīt, ja viņam nav izveidojusies spēja kontrolēt savu gribu. Citiem vārdiem sakot – kā gan lai bērns paklausa pieaugušajiem, ja nespēj paklausīt pats sev?

Marija Montesori (Montesori metodes autore, itāliete, ārste, ievērojama pedagoģe) runā par trīs paklausības posmiem, kurus bērns savā dzīves laikā izdzīvo, turklāt katrs savā tempā. Šo tempu ietekmē bērna raksturs un vide, kurā viņš aug.

Paklausīšu, ja lūgums saskanēs ar manām vēlmēm


Pirmajā paklausības fāzē (pirmie trīs dzīves gadi) bērns nobriest iekšēji, un viņu vada iekšējais dzinējspēks jeb griba – Montesori to sauc par horme. Tā ir dzīves dziņa, kas virza bērnu uz priekšu un veicina viņa attīstību. Bērns šajā vecumā ir neapzinātā uzsūcošā prāta periodā. Tas nozīmē, ka viņš ir kā mazs "sūklītis" un automātiski uzsūc visu ap viņu notiekošo.


Bērni nepiedzimst ar apzinātu spēju kontrolēt savu gribu, un vide, kurā viņš pavada ikdienu, vai nu palīdz, vai – tieši pretēji – kavē attīstīt šo spēju. Ja mēs bērnam kaut ko lūgsim un tas būs pretrunā ar viņa iekšējo dziņu, viņš nespēs šim lūgumam atsaukties. Mēs varam piespiest viņu paklausīt, bet mums jāzina, ka tā nebūs patiesa paklausīšana un tas var aizkavēt bērna nonākšanu otrajā paklausības fāzē. Kā saka Montesori pedagoģijas praktizētāja Megana Hiksa: "Ir maldīgi uzskatīt, ka bērna griba ir jāsalauž, lai viņš būtu spējīgs paklausīt. Tas ir pilnīgi kas cits, ja cilvēks ir attīstījis savu gribu un tad seko cita cilvēka norādījumiem." [1]

Paklausīšu, ja man izdosies sakaņot apzināto gribu ar neapzināto


Otrajā paklausības posmā bērns mācās neapzināto gribu līdzsvarot ar apzināto. Bērns, kuram ir bijis pietiekams laiks un iespējas, lai pašrealizētos un patstāvīgi pieņemtu lēmumus, ir ceļā uz savas gribas kontrolēšanu un savaldīšanu.

Montesori pedagoģijā daudz tiek runāts par brīvību. Tas ir viens no šīs pedagoģijas pamatprincipiem. Bērnam ir brīva izvēle izvēlēties apmācības materiālu, ar kuru strādāt, vietu, kur viņš vēlas ar to strādāt, un sociālo formu – vai viņš vēlas darboties viens vai ar kādu kopā. Tomēr brīvība nenozīmē visatļautību.
Kad bērns piedzimst, sākotnēji par viņa vajadzībām pilnībā rūpējas vecāki – viņam nav tikpat kā nekādas brīvības un atbildības. Mūsu mērķis ir izaudzināt bērnu par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku, kas prot veikt un izdarīt labas izvēles. Tieši tāpēc nepieciešams ļoti pakāpeniski palielināt bērnam doto brīvību jau no mazām dienām. Piemēram, divgadīgam bērnam var parādīt kādu vienkāršu vielu pārbēršanas vai pārliešanas vingrinājumu no viena trauka otrā – arī tā ir zināma brīvība un atbildība. Četrus gadus vecam bērnam var, piemēram, uzticēt citiem saliet glāzēs dzērienus. Paplašinot bērna darbības un atbildības robežas, tiek palielināta arī brīvība. [2]

Montesori bērnu mājas vide tiek iekārtota un sagatavota tā, ka bērnam ir atļauts visu aiztikt un ar visu darboties. Marija Montesori savos darbos apraksta, ka Montesori bērnu mājās nav no ārpuses uzspiesta klusuma. Klusums ir tāpēc, ka bērni ir tā aizrāvušies ar darbu un viņiem nav laika īpaši trokšņot vai nepakļauties autoritātēm. Šajā posmā bērns apzinās, ka vecāki un citi pieaugušie ir autoritātes. Bērni otrajā fāzē paklausa ne tik daudz tāpēc, ka tas būtu labi vai pareizi, bet gan tāpēc, ka viņi atpazīst autoritāti, kas izsaka lūgumu vai dod norādījumu. Bērni saprot: lai izpatiktu mums un lai būtu daļa no kādas sabiedrības grupas, viņiem ir jāievēro noteikumi. [1]

Otrā posma noslēgumā bērns sasniedz tādu paklausības līmeni, kurā jau pats apzināti var apspiest iekšējās dziņas impulsus. Viņš saprot, ka vecāki ir autoritātes un viņa vēlme piederēt un iepriecināt pieaugušos uzvar viņa vēlmi darīt tā, kā viņš pats vēlas. Mums, pieaugušajiem, gan nevajadzētu izmantot bērna vēlmi piederēt kā līdzekli, lai piespiestu bērnu mums paklausīt. Neadekvāts sods bērnam var dot signālu, ka viņš nav vērtīgs un mīlams ģimenes loceklis. Mums jāsaprot, ka disciplīna nav tas, ko mēs darām bērniem, bet gan tas, kā mēs viņus atbalstām procesā, kad viņi mācās kontrolēt paši sevi. "Bērns ir disciplinēts, kad viņš spēj pats sevi kontrolēt." [1] Tas nozīmē, ka bērns mācās savas vajadzības līdzsvarot ar grupas vajadzībām.

Starp citu, vārds "disciplīna" ir radies no latīņu vārda disciplina un nozīmē pamācīšanu, nevis sodu. [3] Tas nozīmē mācīt bērniem, kā uzvesties, līdz viņi paši spēj kontrolēt savu uzvedību – veidot bērna prātu un raksturu tā, lai viņš varētu kļūt par savaldīgu un lietišķu sabiedrības locekli. Šī disciplīna ietver visdažādākā veida sakarus un sazināšanos: sekošanu kādam paraugam, atdarināšanu, mutiskas vai rakstiskas instrukcijas, mutiskus vai rakstiskus lūgumus, mācīšanu, skolas apmācības, rotaļas un spēles."[4] Montesori apgalvo, ka pieaugušais nevar bērnam uzspiest disciplīnu, bet gan palīdzēt bērnam kļūt pašdisciplinētam.
Bieži vien bērna nespēja pakļaut un savaldīt savus impulsus pieaugušajos izraisa dusmas. Kādā grāmatā izlasīju ļoti atbilstošu citātu: "Galvenie defekti, kas (pieaugušajiem) kavē saiknes veidošanu ar bērniem, ir lepnums un dusmas. Lepnums liek uzskatīt, ka, būdami pieauguši, mēs zinām labāk (..). Kaut arī mūsu dabiskā reakcija uz to, ka bērns rīkojas nepareizi, visbiežāk ir dusmas, mums būtu jācenšas kultivēt pretējo: pacietību un pazemību. Kad esam pacietīgi, mēs atļaujam saviem bērniem darīt savu darāmo viņu pašu tempā, nevis kļūstam aizkaitināti, ka bērns liek mums gaidīt." [6]

Reiz, kad dēls jau neskaitāmo reizi, ņemot no kumodes zeķes, atvilktni no visa spēka aizcirta (un rokturis teju palika viņa rokās), gribēju sadusmoties, bet tad sev ātri pajautāju: "Vai esmu maz viņam parādījusi, ka atvilktni var aiztaisīt arī citādāk?" Atvilktnes situāciju tā arī atrisinājām – parādīju, ka to var aizvērt arī pavisam klusu, un pēc tam aicināju viņu atkārtot.


Paklausīšu, jo esmu iemācījies spēju sevi kontrolēt


Trešo paklausības posmu – spēju savaldīt savu gribu jeb turēt sevi rokās – bērns var sasniegt caur patstāvīgu darbošanos un koncentrēšanās spēju attīstīšanu, kas primāri notiek caur praktiskās dzīves darbiem. (Rakstā "Aizdomīgais klusums" var lasīt par šiem darbiem mazliet vairāk.) Tiekoties ar vecākiem un stāstot par Montesori pedagoģiju, es atkal un atkal atgādinu, cik šie vingrinājumi ir svarīgi. Tie ir pamats ne tikai matemātikas, rakstīšanas un lasīšanas apguvei (kas vēcākiem pirmskolas izglītībā liekas vissvarīgākais), bet tie, pirmkārt, palīdz bērnam attīstīt koncentrēšanās spējas, trenēt un koordinēt muskuļus, sakārtoties iekšēji un caur visu to – palīdz bērnam attīstīt spēju kontrolēt savus impulsus.
Nesen Rīgas Skolu muzeja gide pastāstīja par dažādām disciplinēšanas metodēm skolās pirms pāris gadsimtiem. Izplatītākais sods bija tupēšana uz zirņiem (ilgums atkarīgs no skolotāja bardzības). "Populāras bija arī pēcstundas, un īpašs negods bija palikt skolā pēc stundām sestdienā, kad visi bērni devās uz mājām. Vēl 20. gs. 70. gados bija pieredzēts, ka skolotājs uzsit ar lineālu pa plaukstām, un tas tika atzīts kā labs soda veids par nepaklausību. Patlaban šādi miesas sodi ir aizliegti ar likumu, bet par to piemērošanu skolotājam var draudēt atlaišana no darba un kriminālatbildība. Vienīgais atļautais soda veids ir piezīme skolēna dienasgrāmatā." [7] Kādreiz skolās iecienīta metode bijusi arī kaktā likšana ar seju pret sienu, un Vācijā pat esot bijis "ēzeļa sols" (jeb muļķa sols), kurā "vaininiekam" bija jāapsēžas, jāuzliek galvā "ēzeļa" cepure, un citi varēja par viņu oficiāli pasmieties. Bija arī periods, kad iecienīta soda metode skolās bijis pēriens.

Kā raksta Bonija Harisa (Bonnie Harris): "Sods nebūs tas, kas mācīs bērnam uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Tā vietā tas vairos bērnā kaunu un bailes. Tās kādreiz aptur nevēlamo darbību, dodot vecākiem vēlamo rezultātu, taču bieži kauns un bailes bērnā izraisa aizvainojumu, nemieru, samazina pašapziņu un rada vēlmi atriebties."

Vecākiem jāņem vērā, ka bērni ar savu uzvedību mēģina mums pavēstīt par savām vajadzībām. Mūsu, vecāku, pienākums ir censties šos impulsus iztulkot un saprast. Ja mēs uz bērna nevēlamo rīcību reaģējam ar sodu vai rājienu, ja mēs ignorējam viņa emocionālo stāvokli, kas ir pamatā šai uzvedībai, tas ir kā ravēt nezāles, saknes atstājot zemē. [8] Agri vai vēlu nevēlamā uzvedība atkārtosies.

Pirms neilga laika man bija kāda ne tik veiksmīga diena, kad ar vecāko dēlu (minēšu, ka viņam ir tikai četri gadi) veselas trīs reizes sanāca pamatīgi "saķerties". Trešajā reizē viņš raudošs apsēdās uz grīdas, es apsēdos viņam pretī un teicu: "Niklāv, kas tā par lietu? Kāpēc tu šādi uzvedies? Vai tu gribi uz randiņu?" (Mums tas neizdodas regulāri, bet ir reizes, kad kāds no vecākiem ar vienu no bērniem dodas uz pilsētu tikai divatā.) Niklāvs apstiprinoši pamāja ar galvu un raudulīgi izdvesa: "Bet ar tevi ne, gribu ar tēti uz randiņu!" Dēls skaidri norādīja, ka viņam ir vajadzība – nepieciešams kāds brīdis ar vienu no vecākiem, lai piepildītu savu t.s. "emocionālo krātuvīti".
Arī organizācijas "Positive Parenting Solutions" eksperte Eimija Makredija (Amy McCready) norāda: ja mēs katru dienu ar bērnu pavadītu desmit minūtes laika un dāvātu bērnam mūsu nedalītu uzmanību (un nosacījums ir tāds, ka bērns izvēlas, kas šajās desmit minūtēs tiks darīts), tad jau pēc vienas nedēļas mēs varētu novērot uzlabojumus bērna uzvedībā un attiecībās ar vecākiem. [4] Varbūt ir vērts pamēģināt? Man ļoti patīk Dr. Kempbela teiktais, ko šeit pārfrāzēšu: ja bērna "emocionālā krātuve" ir tukša, tad viņš darīs visu iespējamo, lai pievērstu šai vajadzībai vecāku uzmanību, taču mēs, vecāki, to saucam par nepakļaušanos autoritātēm.

Pirms gribam bērnu sodīt, der apstāties un padomāt, vai bērna "emocionālā krātuve" ir piepildīta; vai viņš ir pārkāpis ģimenē pieņemtos noteikumus; vai mēs bērnam attiecīgo prasmi esam parādījuši (ja iemesls sodam būtu kāda bērna neprasme). Neaizmirsīsim, ka bērns nepiedzimst ar prasmi paklausīt, tas ir vairāku gadu process un ilgu treniņu rezultāts.

Izmantotā literatūra:

1. Meghan Hicks, The Stages of Obedience, https://app.box.com/shared/nu8d6gyi9a/1/67597477/616122219/1

2. Liberty and Discipline in the Montessori Classroom, http://www.montessoriforeveryone.com/Liberty-Discipline_ep_48-1.html

3. http://www.latin-dictionary.net/search/latin/disciplina

4. Dr. Ross Kempbels, Kā mīlēt savu bērnu?, AMNIS, 2004, 71. lpp.

5. Positive Parenting Solutions, http://www.positiveparentingsolutions.com/parenting-blog

6. Mērija Ellena Maunza, Kā atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi, izdevniecība "Solvita", 2013, 190. lpp.

7. Lana Daniela, Laika mašīnā pa skolu, Diena, 30.08.2007., http://www.diena.lv/arhivs/laika-masina-pa-skolu-13232069

8. Bonnie Harris, When Your Kids Push Your Buttons, Warner Books, 2003

 


Evelīna Sproģe ir trīs pirmskolas vecuma bērnu mamma. Montessori pedagoģijas piekritēja - praktizē to mājās ar saviem bērniem un vada nodarbības vecākiem par to, kā Montessori metodi pielietot mājas apstākļos. Brīvā brīdī raksta blogu "Mammas smaids" - mammassmaids.net