user_mobilelogo

Kas vispār var vienot divus cilvēkus pēc 40 gadu vecuma, kuriem jau ir dzīves bagāža. Kā saprast, vai laiks lieki netiek tērēts tukšām un bezcerīgām attiecībām. Vai attiecības vispār ir domātas kam vairāk, nekā tikai bērnu radīšanai? Divus cilvēkus, kas satiekas pēc 40, var vienot un šķirt tieši tas pats, kas 20 vai 70 gados.

Jebkurš cilvēks ļoti vēlas būt mīlēts, saprasts, būt īsts, būt par sevi pašu. Ikviens gLaimīgas attiecības dzīves briedumārib dzīvot attiecībās bez strīdiem, pārmetumiem, pazemojuma, saņemt atbalstu un iedrošinājumu, novērtējumu paveiktajam. Saņemt glāstus, mīļi pieglausties, iedot un saņemt bučiņu. Dot savu, varbūt atšķirīgu, bet otram pieņemamu pasaules redzējumu. Saskaņa ir tad, kad abiem ir līdzīgi mērķi un metodes, ar kādiem tos sasniegt, abiem pieņemams un patīkams sekss, brīvā laika pavadīšana, sadzīves rūpes, sarunas, kopīga darbošanās abiem tuvā jomā vai katram savā, neierobežojot un cienot otra cilvēka brīvību. Tad, kad to attiecībās nesaņemam, sākam filozofēt, aizmālēt sev acis, ka nekas tāds jau vispār neeksistē un nemaz nav iespējams.

 

Tomēr tie ir maldi, jo ir iespējams izveidot mīļas, sirsnīgas, saskanīgas attiecības jebkurā vecumā. Tieši tad, kad bērni jau lieli vai vismaz paši spēj sevi aprūpēt, ir aizvien vairāk laika pašam sev. Un laiks sev nozīmē arī kvalitatīvas attiecības, patīkamus brīžus kopā ar mīļoto. Saderīgās attiecībās ir iespēja augt un attīstīties, jo nav pārmetumu, nosodījuma vai pašvērtējuma graušanas. Nav jātērē laiks strīdiem un pēc tam – lai atgūtos no tiem. Ja tev der tas, ko dod tas otrs, tu par to priecājies, izbaudi to. Un arī gribi dot tik pat labas sajūtas otram, kas to pieņem ar prieku un pateicību. Tas savukārt vairo ticību sev pašam, audzē pašvērtējumu, tu staro, daudz vieglāk un iedvesmotāk sasniedz jaunas virsotnes karjerā, hobijos vai biznesā, ar lielāku atbildību izturies pret savu veselību, dzīvo daudz piepildītāku dzīvi, nestreso. Patiesībā tā ir vienkārši normāla dzīve, nekādu brīnumu, nekādu pārspīlējumu, tikai ikdiena, kas piepildīta ar mazām laimītēm. Bez cīņas par izdzīvošanu attiecībās.

Nav nozīmes, cik gadu ir cilvēkam, kurš vēlas dzīvot saskanīgās attiecībās. Ačgārnais priekšstats par to, ka attiecības ir domātas bērnu radīšanai un kopīga pavarda kuršanai, iespējams, rodas no pieticības. „Samierinies, priecājies par mazumiņu!” Kad no attiecībām neko lielu negaidām, neticam, ka esam mīlestības, cieņas un saskaņas cienīgi. Tad piesedzamies ar cēliem saukļiem, ka „ir taču pēdējais laiks radīt pēcnācējus”, „derīguma termiņš iet uz beigām”, „citi svētkus svin kopā ar ģimeni, bet es tik vientuļš”. Tā daudzi apprecas ar pirmo vai vienīgo, kurš gadās pa rokai. Kādam paveicas uztrāpīt uz sakarīgu cilvēku un nodzīvot diezgan laimīgu dzīvi, bet citam tā kurpe spiež un tad īsti nevar saprast, ko tajā vainot. Vai paša muļķību, vai otras puses trūkumus, vai vienkārši to, ka neko daudz no dzīves jau tāpat nevar sagaidīt.

Cilvēks pats ir pietiekami gudrs mehānisms, lai saprastu, kad attiecības ir tikai laika tērēšana un tām nav nākotnes. To pasaka priekšā iekšējā sajūta, ko bieži diezgan uzstājīgi cenšamies ignorēt vai pieklusināt. Ikviens cilvēks no dabas ir radīts būt noderīgs un patīkams otram, kurš to pašu dotu pretī. Tieši šī dabas ieliktā „nosacījuma” dēļ mūs, nesaskanīgās attiecībās esot, moka grauzējs, kas rada neapmierinātību un pārmetumus, dusmas un aizvainojumu, kas saka, ka ir taču jābūt kaut kam vairāk, kaut kam labākam.

Ja dzīvē nav paveicies satikt savu saderīgo cilvēka tipu, attiecībās vienmēr būs šī sajūta, ka es otram dodu to, ko viņam nevajag un arī viņš mani apkrauj ar to, kas man nemaz nav vajadzīgs, taču neviens no mums nesaņem to, ko patiesi vēlamies. Ja tādi mēģinājumi ir bijuši vairāki, un visos līdzīgs rezultāts un sajūtas, tad tiešām vietā ir jautājums – vai vispār bez bērnu radīšanas attiecībās vēl kaut kas ir iespējams? Jā, ir. Bet te nav vienas formulas, kas tieši būs tas patīkamais pilnīgi visiem. Tā kā ir daudz cilvēku tipu, tad attiecībās katrs no viņiem tiecas pēc kaut kā cita un laimīgu katru padarīs kaut kas cits. Svarīgi saprast, ka bieži savas patiesās ilgas ir ļoti grūti atšķirt no stereotipiskām vēlmēm, kuras uzspiedusi audzināšana, apkārtējā sabiedrība.

Piemēram, spēcīga sieviete, vīlusies attiecībās, paziņo, ka turpmāk vairs nevēlas būt darba zirgs un meklē sev spēcīgu partneri, kura paspārnē viņa iedomājas sevi kā vāju, trauslu ziediņu. Kad sapnis piepildās un tiešām blakus ir tikpat patstāvīgs, valdonīgs un visādi spēcīgs vīrietis, savas vēlmes ātri vien gribās atsaukt, jo no savas īstās dabas jau nekur neaizbēgsi – pašai tomēr gribās būt noteicējai, izlemt, vadīt, paturēt pēdējo vārdu. Tas labi, ja laikus saproti, ka izteikta nepareizā vēlēšanās un cilvēks sāk domāt, kas tad viņam patiešām der. Ļaunāk ir tad, ja šī sieviete izdomā sevi mainīt, pieskaņot, lauzt, lai pielāgotos savam sapnim. Tā, labākajā gadījumā, sieviete pazaudē sevi, sāk grauzt iekšēji, pārmet pati sev izvēlīgumu, nespēju saprasties, sadzīvot, meklē jaunus veidus pielāgoties. Sliktajā gadījumā – no stresa saslimst ar kādu sieviešu kaiti.

No visiem tipiem saderīgas attiecības veidosies vien ar 2 tipiem, tikai divi tipi spēj katru no mums papildināt tieši ar to, pēc kā tik ļoti ilgojamies. Diezgan maz, vai ne? Ar pārējiem attiecības veidojas nepilnvērtīgi, tajās izjūtam tukšumu, sāpes, vilšanos. Tas arī izskaidro tik lielo neveiksmju un šķiršanās skaitu. Trāpīt uz saderīgo „uz dullo”, bez zināšanām ir pavisam maz iespēju. Kaut gan arī tā notiek. Jā, redzu – daudzi skeptiski groza galvu un pie sevis domā, ka izklausās labi, bet diez vai dzīvē iespējami. Noteikti ir, ja vien ir vēlēšanās, apņēmība un RĪCĪBA. Ir maz iespējams, ka laime iekritīs klēpī, neko nedarot. Taču, ja cilvēks vismaz paceļ galvu un sāk lūkoties apkārt, paveras pavisam citas iespējas satikt mīļu cilvēku un kaut mūža nogalē piedzīvot patīkamus kopā būšanas brīžus.Laimīgas attiecības dzīves briedumā

Attiecības arī jāveido ar zināšanām. Ja tajās metamies ar vētrainām emocijām vai ilūzijām, tad rezultāts sanāk neprognozējams. Jā, tieši tāds kāds tas pažreiz ir tavā dzīvē. Tieši tāpēc ir tik svarīgi zināt, pazīt pašam sevi, saprast to, kas der un ir vajadzīgs tieši tev, pieņemt to un izmantot savā labā, nevis maksāt nodevas sabiedrībai, kurai būtībā ir stipri vienalga, ja tev iet slikti. Un kā Tu domā – kādas attiecības dzīves otrajā pusē tu vēlētos?

 

Autors: Evija Jasūna, socionikas konsultante
 
 Gribi zināt vairāk par to, kā izveidot mīļas un patīkamas attiecības, ieskaties lapā www.cilvekutipi.lv