user_mobilelogo

"...mājām ir divas dimensijas.Viena ir tā, kurā mēs esam ievainojami,sāpinām citus un paši sevi.Ja paliekam tikai šajā dimensijā, mēs esam noželojamas radības un mājas ir elle, un šādā ģimenē neviens neilgojas pēc kopīgiem Ziemassvētkiem.Otra dimensija ir apslēpta piedošanā, kur pagātne ir atbrīvota, vēsturei ir dota jauna jēga un mirušie atdzimst. Lai nokļūtu šajā prieka valstībā, ir jāšķērso dziļas skumjas, kuras neviens cits tā nemāk svinēt kā īri. Piedošana ir durvis. Piedošana ir atslēga."

 

 

Citāts no Lorensa Frīmana grāmatas "Jēzus-iekšējās pasaules skolotājs"

Vēlos jūs iepazīstināt ar jaunu grāmatu - \" 12 Dzīves stāsti\".

Lietus lāses uz grāmatas vāka simbolizē 12 sieviešu dzīves stāstus. Daži no tiem ir ļoti smagi, netrūkst ciešanu un asaru, citi liekas vieglāki. Taču tie visi liecina par vienu – Dieva mīlestības un žēlastības klātbūtni ikvienas sievietes dzīvē – vai ejot cauri bēdu un tumsas ielejai, kāpjot ticības kalnā, vai, meklējot cerību un ilgojoties pēc mīlestības.


Ieskatīties grāmatā un apskatīt dažas bildes no grāmatas atvēršanas svētkiem varat 
ŠEIT. 

Grāmatu var iegādāties kristīgās literatūras un dāvanu veikalā “ Amnis”, Lāčplēša iela 37 vai arī internetā
 www.amnis.lv

 Jauna grāmata sievietes sirdij

 

Avots: sievietessirds.lv

Cilvēki saka: "Atstāj savas problēmas pagātnē." Bet kur atrodas pagātne? Vai tā ir kāda cita pasaule starp laiku un mūžību? Nē. Pagātne ir mūsos. Vienīgais veids, kā mēs varam atstāt savas pagātnes sāpes un grēkus, ir atdot tos Kristum. Jo pagātni nevar aizmirst, to var vienīgi piedot un atpirkt.
[F.Frangipane]

Žēlastība mūs sasniedz tad, kad esam lielās sāpēs un nemiera pilni. Tā sasniedz mūs, kad ejam cauri tukšās un bezjēdzīgās dzīves tumšajai ielejai. Tā sasniedz mūs, kad savu atšķirtību izjūtam dziļāk nekā parasti. Tā sasniedz mūs, kad riebums pret sevi - pret savu vienaldzību, vājumu, naidīgumu, virziena un nosvērtības trūkumu - ir kļuvis nepanesams. Tā sasniedz mūs, kad gadiem ilgi gaidītā dzīves uzlabošanās tā arī nav notikusi, kad senās kaislības mūsos valda tāpat kā pirms gadu desmitiem, kad izmisums iznīcina visu prieku un drosmi. Dažkārt tieši šādā brīdī gaismas vilnis ielaužas mūsu tumsā, un gluži kā kāda balss mums sacītu: «Tu esi pieņemts. Tu esi pieņemts, tevi ir pieņēmis kāds, kas ir lielāks par tevi un kura vārdu tu nezini. Nejautā šo vārdu šobrīd; iespējams, tu to uzzināsi vēlāk. Nedari šobrīd neko; iespējams, vēlāk tu varēsi izdarīt daudz vairāk. Nemeklē neko, nedari neko, negaidi neko. Vienkārši pieņem to, ka esi pieņemts!» Ja tas ar mums ir noticis, mēs esam piedzīvojuši žēlastību.

22.03.2014, mācītājs Kaspars Simanovičs, sprediķis kontemplatīvajā dievkalpojumā

 

www.luteradraudze.lv

Vērtīgas un katram cilvēkam ieteicamas pārdomas.

Cilvēks un Dievs ciešanu vidū

 

Šodien sākas lielais pirmslieldienu gavēnis. Man vienmēr ir gribējies pamēģināt, kā tas ir, un vai es to varu. Atteikties no kautkā 40 dienas, bez kā mierīgi var iztikt, kas vajadzīgs tikai labsajūtai vai priekam, un drīzāk ne jau ēdiena ziņā. Šajā periodā ne visi drīkst atteikties ēšanas ziņā, veselības dēļ, ja sieviete ir stāvoklī utt. Bet piekrītu gan mācītajam Kristam Kalniņam, ka īstā „attīrīšanās”, īstā „nomazgāšanās” nenāk caur miesisku atturību, bet „sirds satriektībā un pazemībā”. TāpLielais gavēnisat arī aizdomājos par priestera Ilmāra Tolstova teikto, ka jebkurš gavēnis, kas beidzas ar neveiksmi, izgāšanos (jo mūsu cilvēciskie spēki ir tik vāji!) noved pie atziņas Lielajā nedēļā pirms Lieldienām, ka tu pats neko nespēj, esi tikai puteklis, un tas dod tik vajadzīgo atziņu un pilnīgu paļaušanos Dieva priekšā, un augšāmcelšanos kopā ar Jēzu: „Katrs gavēnis lielākoties ir neatkārtojams. Nekad nezini, kurā jomā šoreiz Kungs parādīs tavu vājo vietu. Tu esi apņēmies, bet, kad tas nojūk, Lielajā sestdienā tu esi pie sasistas siles un saki: „Kungs, es gribu reizē ar Tevi augšāmcelties!” Tās ir Lieldienas – prieks, kad tu saproti, jā, Kristus ir par tevi nomiris. Par taviem grēkiem.”

 

Klāt Adventes laiks. Kā katru gadu, piepildīts un īpašs. Visa pasaule aiztur elpu, gaidot Lielo Brīnumu. Katrs bērns nāk pasaulē kā brīnums, bet šis Bērns nāca, lai glābtu visus cilvēkus, katru, kas to vēlas, arī vislielāko noziedznieku un bezcerīgāko noliedzēju. Un tas nekas, ja īstā Jēzus dzimšanas diena atšķiras par datumiem vai pat gadiem, jo mēs Viņa nākšanu pieminam tieši Ziemassvētkos un beidzot, vismaz vienu reizi gadā atveram savu sirdi bezgalīgai mīlestībai un piedošanai.