user_mobilelogo

Cilvēki saka: "Atstāj savas problēmas pagātnē." Bet kur atrodas pagātne? Vai tā ir kāda cita pasaule starp laiku un mūžību? Nē. Pagātne ir mūsos. Vienīgais veids, kā mēs varam atstāt savas pagātnes sāpes un grēkus, ir atdot tos Kristum. Jo pagātni nevar aizmirst, to var vienīgi piedot un atpirkt.
[F.Frangipane]

Žēlastība mūs sasniedz tad, kad esam lielās sāpēs un nemiera pilni. Tā sasniedz mūs, kad ejam cauri tukšās un bezjēdzīgās dzīves tumšajai ielejai. Tā sasniedz mūs, kad savu atšķirtību izjūtam dziļāk nekā parasti. Tā sasniedz mūs, kad riebums pret sevi - pret savu vienaldzību, vājumu, naidīgumu, virziena un nosvērtības trūkumu - ir kļuvis nepanesams. Tā sasniedz mūs, kad gadiem ilgi gaidītā dzīves uzlabošanās tā arī nav notikusi, kad senās kaislības mūsos valda tāpat kā pirms gadu desmitiem, kad izmisums iznīcina visu prieku un drosmi. Dažkārt tieši šādā brīdī gaismas vilnis ielaužas mūsu tumsā, un gluži kā kāda balss mums sacītu: «Tu esi pieņemts. Tu esi pieņemts, tevi ir pieņēmis kāds, kas ir lielāks par tevi un kura vārdu tu nezini. Nejautā šo vārdu šobrīd; iespējams, tu to uzzināsi vēlāk. Nedari šobrīd neko; iespējams, vēlāk tu varēsi izdarīt daudz vairāk. Nemeklē neko, nedari neko, negaidi neko. Vienkārši pieņem to, ka esi pieņemts!» Ja tas ar mums ir noticis, mēs esam piedzīvojuši žēlastību.

22.03.2014, mācītājs Kaspars Simanovičs, sprediķis kontemplatīvajā dievkalpojumā

 

www.luteradraudze.lv

Vērtīgas un katram cilvēkam ieteicamas pārdomas.

Cilvēks un Dievs ciešanu vidū

 

Šodien sākas lielais pirmslieldienu gavēnis. Man vienmēr ir gribējies pamēģināt, kā tas ir, un vai es to varu. Atteikties no kautkā 40 dienas, bez kā mierīgi var iztikt, kas vajadzīgs tikai labsajūtai vai priekam, un drīzāk ne jau ēdiena ziņā. Šajā periodā ne visi drīkst atteikties ēšanas ziņā, veselības dēļ, ja sieviete ir stāvoklī utt. Bet piekrītu gan mācītajam Kristam Kalniņam, ka īstā „attīrīšanās”, īstā „nomazgāšanās” nenāk caur miesisku atturību, bet „sirds satriektībā un pazemībā”. TāpLielais gavēnisat arī aizdomājos par priestera Ilmāra Tolstova teikto, ka jebkurš gavēnis, kas beidzas ar neveiksmi, izgāšanos (jo mūsu cilvēciskie spēki ir tik vāji!) noved pie atziņas Lielajā nedēļā pirms Lieldienām, ka tu pats neko nespēj, esi tikai puteklis, un tas dod tik vajadzīgo atziņu un pilnīgu paļaušanos Dieva priekšā, un augšāmcelšanos kopā ar Jēzu: „Katrs gavēnis lielākoties ir neatkārtojams. Nekad nezini, kurā jomā šoreiz Kungs parādīs tavu vājo vietu. Tu esi apņēmies, bet, kad tas nojūk, Lielajā sestdienā tu esi pie sasistas siles un saki: „Kungs, es gribu reizē ar Tevi augšāmcelties!” Tās ir Lieldienas – prieks, kad tu saproti, jā, Kristus ir par tevi nomiris. Par taviem grēkiem.”

 

Klāt Adventes laiks. Kā katru gadu, piepildīts un īpašs. Visa pasaule aiztur elpu, gaidot Lielo Brīnumu. Katrs bērns nāk pasaulē kā brīnums, bet šis Bērns nāca, lai glābtu visus cilvēkus, katru, kas to vēlas, arī vislielāko noziedznieku un bezcerīgāko noliedzēju. Un tas nekas, ja īstā Jēzus dzimšanas diena atšķiras par datumiem vai pat gadiem, jo mēs Viņa nākšanu pieminam tieši Ziemassvētkos un beidzot, vismaz vienu reizi gadā atveram savu sirdi bezgalīgai mīlestībai un piedošanai.

 

Dzīvē nekas nenotiek nejauši, un droši vien arī tas bija man paredzēts, ka manā uzmanības lokā nonāca informācija par Dvēseles dziedināšanas dienām un biedrību Dominus kopiena. Ar interesi lasīju informāciju mājas lapā dominuskopiena.lv par iepriekšējām Dvēseles dziedināšanas dienām martā un biju gan mazliet pārsteigta, gan iepriecināta par šādu pasākumu, kurā ar savām zināšanām dalās un cilvēku dvēseles dziedina gan mācītāji, gan psihoterapijas pārstāvji. Līdz šim savos garīgajos un dvēseles dziedināšanas meklējumos biju sastapusies gan ar vieniem, gan otriem, bet parasti nekad kopā. Līdz šim nebiju nekur atradusi pārdomas un profesionāļu domas par tēmu "kristietis un depresija", toties daudz biju dzirdējusi uzskatus, ka patiesam kristietim taču dzīvē ir tikai prieks un miers un dvēseles līdzsvars... Skumjas - tas ir slikti. Kur nu vēl runa par kādām atkarībām Dieva bērna dzīvē...Vēl daudz jautājumu un problēmu, kas tiek paceltas gaismā šajās Dvēseles dziedināšanas dienās, pārliecina, ka šādi pasākumi ir ļoti vajadzīgi. Gan kristiešiem, gan tiem, kas ir ticības meklējumos, gan neticīgiem cilvēkiem, kas meklē kādu problēmu risinājumu. Par šādu nepieciešamību liecina arī cilvēku atsauksmes.

 

Rudens - tāds, kāds patreiz ir iestājies, ar krāsainām koku lapām, gleznainām dabas ainavām, krēslainiem vakariem, lietu un vēsumu- vienmēr rada melanholiskas, dažreiz smeldzīgas, dažreiz skumjas sajūtas. Vienalga, vai tev iet labi vai sliktāk, rudenīgas sajūtas pārņem ikvienu. Skumjas jau var būt arī gaišas, un šī rudens melanholija- radoša un iedvesmojoša. Vienu iedvesmos rakstīt dzeju vai gleznot, citu - pārsteigt savus mīļos ar kārdinoši smaržīgu ābolkūku, citu- radīt vēl ko savādāku. Bet es iesaku ik rudeni dedzināt sveces. Man rudens atnes sveču laiku. Tik labi ir rudens vakarā iedegt sveces - vienu vai vairākas, un ir tik daudz iespēju- var gan turpināt ikdienas darbus, bet vēl labāk- ieslēgt mūziku - Vivaldi, vai Valdi Atālu, piemēŗam, un ļauties domām. Vai lasīt dzeju. Vai Bībeli. Tikai jāuzmanās šajā tumšajā, rudenīgajā  laikā pārāk neiestigt skumjās, vai pat depresijā, bet atcerēties, ka tumsa ir skaista un no tās nav jābaidās, jo Gaisma Ir. Kā Atāla dziesmā: "Lai ar pelēka diena...tur, aiz mākoņiem, saule spīd!"