user_mobilelogo

Kad biju jauna meitene, nekādi neizpratu dziesmas vārdus:

Kad nekas nav palicis tevī,
Tad paliks vairs tikai prieks.
Tas prieks, kas dzimst pats no sevis,
Tas prieks, kas tavs ienaidnieks.

Kā gan var prieks būt tavs ienaidnieks?? Laikam jau prieks nav vienmēr vienāds. Prieks var būt gaidīts, kā gaisma, kas padara gaišāku visu ap tevi un tevī. Prieks var nākt kā negaidīts pārsteigums, kā vēss lietus gāziens tveicīgā vasaras dienā un atveldzēt izkaltušo dvēseli. Bet kad tevī ir bezgalīgs tukšums, dvēseles durvis ciet, lai neviens netiek klāt, pēkšņi rodas prieks-pats no sevis....un tu nemaz tā nevari to izdzīt no sevis. Un tas kļūst tavs ienaidnieks...tev to nevajag, jo esi tik dziļi savā melnajā tukšumā, varbūt tik pārliecināta, ka tā jābūt un ka tevī nav vietas priekam. 
Bet tāpat kā visam pasaulē ir savs iemesls- zinam mēs to vai ne, arī prieks nāk pie mums ar nodomu. Necīnies pret to, dod roku un ļaujies. Ienaidnieks kādā brīdī var kļūt labākais draugs.