"Tajā pašā brīdī nāca Viņa mācekļi un tie brīnījās, ka Viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: ko Tu meklē vai: ko Tu runā ar viņu? Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: "Nāciet, skatiet cilvēku, , kas man visu sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?" /Jņ.4:27-29/
Mēs visi esam mācekļi. Un skumji, ka vēl pēc diviem tūkstošiem gadu, kad lielākā daļa pasaules ir sākusi saprast, ka cilvēks ir cilvēks - vienalga, kāds būtu tā veidols un dzimums, tieši Kristus mācekļi turpina pie sevis domāt: "Ko Viņš tur sarunājas ar sievieti?" Sekošana Kristum nenozīmē, ka mēs jau tagad izprotam to, kas Viņš ir un ko dara. Tā ir izplatīta ticīgo un baznīcas kļūda: uzskatīt, ka saukšana sevi par Kristus mācekļiem liecina par to, ka esam sasnieguši kaut kādu garīgu attīstību, ka mēs esam kļuvuši dziļi, labi saprotam norises sev apkārt.
Jēzus attieksme pret sievietēm vienmēr bijusi daudz brīvāka un dziļāka, nekā Viņa uzticamajiem mācekļiem. Interesanti, ka priekšplānā izvirzās tieši dzimums. Mācekļi nebrīnās par to, ka viņa ir samariete, citas ticības pārstāve vai grēciniece ar diezgan sarežģītu privātās dzīves vēsturi. Nē, tas viņus neuztrauc. Viņus uztrauc, ka Jēzus runā ar sievieti. Viņi nesaprot to, ko Jēzus dara.
Bet tā nav vienīgā problēma. Ja vēl viņu sašutums būtu īsts un pārliecībā balstīts... Bet nē! Viņi brīnās, runā un jautā, bet tajā pašā laikā neuzdrošinās vaicāt pašam Jēzum. Viņu sirdis ir pilnas ar aizspriedumiem un daudz ko nesaprastu, bet viņiem pietrūkst drosmes pat pajautāt Viņam.
Tas parāda, cik nenobrieduši Kristus mācekļi mēs dažkārt esam. Epizode pie akas atgādina, ka būt Jēzus māceklim nenozīmē būt apguvušam visas gudrības Viņa skolā. Būt Jēzus māceklim var nozīmē arī to, ka mēs vēl arvien ejam pirmajā klasē.
Būt Jēzus māceklim nozīmē nemitīgi pilnveidoties. No vienas puses - mēs jau esam pestīti ar to, ka ticam Kristum. Taču garīgais briedums neatnāk vienā mirklī tikai tāpēc, ka esam noskaitījuši Ticības apliecību vai uz dažiem jautājumiem atbildējuši ar "jā". Garīgais briedums nozīmē personības pakāpenisku transformāciju, bet tā notiek ļoti lēnām. Iemesls ir vienkāršs: Dievs ir saudzīgs pret mums. Nevis lauž, iznīcina un rada no jauna, bet liek mums augt un izaugt laukā, pārspēt savu līdzšinējo domāšanu un uztveri. Tāpēc Kristus mācība un Gars tikai pakāpeniski izgaismo mūsu aizspriedumu un bieži vien tumsas pilnās sirdis.
Jēzus ir tālu priekšā Savai Baznīcai daudzos ētiskos un praktiskos jautājumos. Baznīca cauri gadsimtiem ir centusies apgūt to pilnību, kas Kristū ir dāvināta, bet reizēm tas nav izdevies. Jo vieglāk ir pārveidot Kristu pēc sava tēla un līdzības, nekā pārveidot sevi pēc Kristus parauga. Vieglāk ir kristietībā ienest pagānisko, primitīvo izpratni par Dieva un cilvēku attiecībām, padarīt Kristu par jaunu Mozu un centrā nolikt ētiku, baušļus un morāli, nekā satvert evaņģēliju, kas nozīmē pilnīgi jaunu domāšanu par Dievu un cilvēka dzīvi. Evaņģēlijs satriec mūsu pieņēmumus un robežas, tas atceļ veco derību (nevis Bībeles grāmatas, bet veco attiecību ar Dievu veidošanas modeli) un iedibina jaunu - balstītu uzticībā un mīlestībā.
Indulis Paičs, mācītājs
