user_mobilelogo

Gadu tūkstošiem rudens mūsu platuma grādos ir bijis gadalaiks, kad tiek novākts izaudzētais, sagatavoti krājumi ziemai, uzkrāti labumi, lai varētu izdzīvot līdz nākamajam pavasarim un vasarai. Tomēr arvien vairāk mūsu laikmeta un platuma grādu cilvēkiem rodas vēlēšanās nevis pēc "vēl vairāk", bet pēc "mazāk". Jo - ja apskatāmies godīgi - tik daudz kas no mums piederošajiem labumiem krāmi vien ir. Mājas pilnas. Dzīvokļi pilni. Nemaz nerunājot par šķūņiem, ja tādi jums arī ir. Ar katru lietiņu mūs saista kādas attiecības, tikko sākam to grozīt rokās, tā izmest vairs nevaram. Bet mums taču - vismaz daļai - vēl daudzi desmiti gadu, ko dzīvot. Ar ko beigsim?

Sāk kļūt moderni būt minimālistam. Tādam, kas atbrīvojies no visa, kā dzīvē ir par daudz. Tādam, kam ir pāris kārtu drēbju, daži trauki, gulta, viena pildspalva, viena soma. No viņiem varētu mācīties, kā atbrīvoties no liekā mantu svara. Tik ļoti vairs nepieķerties lietām.

Varbūt mūsu attiecības ar materiālo pasauli veidot tāpat kā attiecības ar savu iekšējo pasauli meditācijā? Ļaujot lietām nākt un iet, nepieķeroties, atraisoties no visiem priekšstatiem, tēliem, koncepcijām, tas ir, no mantām, papīriem, kastēm un drēbēm? Jo tam, kas grib dzīvot vienkāršāk, ir nevis jāsakārto mantas, jāsaliek pa kastēm, bet gan no tām jāatsakās. Atteikšanās ir laba mūsu izaugsmes skola. Jo visa šī mantu pasaule ap mums ir nekas cits kā mūsu Ego, tā, ko domājam, kas esam, pagarinājums, piekabe, gigantisks maiss, kas stiepjas mums līdzi un no kura beigu beigās - par to varam būt pavisam, pavisam droši - mums būs reiz jāatsakās, mēs būsim spiesti no tā visa atraisīties.

Nākotne nav aiz muguras, bet priekšā. Tā sāk staroties un mirdzēt cauri plaisām mūsu Ego sienās, caur mūsu piekrāmēto šķūņu dēļu šķirbām. Nākotne un esība, kurā varēsim ieiet, ja uzdrošināsimies ļaut krāmiem mūsos mirt un celties augšā tam, kas ir īsts, mūžīgs, dzīvs. Jo dzīvot "mazāk" nozīmē dzīvot "vairāk".

 

Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs

Mazāk ir vairāk