user_mobilelogo

Žēlastība mūs sasniedz tad, kad esam lielās sāpēs un nemiera pilni. Tā sasniedz mūs, kad ejam cauri tukšās un bezjēdzīgās dzīves tumšajai ielejai. Tā sasniedz mūs, kad savu atšķirtību izjūtam dziļāk nekā parasti. Tā sasniedz mūs, kad riebums pret sevi - pret savu vienaldzību, vājumu, naidīgumu, virziena un nosvērtības trūkumu - ir kļuvis nepanesams. Tā sasniedz mūs, kad gadiem ilgi gaidītā dzīves uzlabošanās tā arī nav notikusi, kad senās kaislības mūsos valda tāpat kā pirms gadu desmitiem, kad izmisums iznīcina visu prieku un drosmi. Dažkārt tieši šādā brīdī gaismas vilnis ielaužas mūsu tumsā, un gluži kā kāda balss mums sacītu: «Tu esi pieņemts. Tu esi pieņemts, tevi ir pieņēmis kāds, kas ir lielāks par tevi un kura vārdu tu nezini. Nejautā šo vārdu šobrīd; iespējams, tu to uzzināsi vēlāk. Nedari šobrīd neko; iespējams, vēlāk tu varēsi izdarīt daudz vairāk. Nemeklē neko, nedari neko, negaidi neko. Vienkārši pieņem to, ka esi pieņemts!» Ja tas ar mums ir noticis, mēs esam piedzīvojuši žēlastību.

22.03.2014, mācītājs Kaspars Simanovičs, sprediķis kontemplatīvajā dievkalpojumā

 

www.luteradraudze.lv