user_mobilelogo

Edgars Mažis, Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs

Tad nu ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu. Nēsā allaž baltas drēbes, un lai tavai galvai netrūkst svaidāmās eļļas. Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules, cauri visam tavam niecības pilnam mūžam.
Mācītājs 9, 7-9

Šīs nebūs pārdomas par to, vai svinēt Jāņus ir labi vai slikti. Tie, kam Jāņu svinēšana apdraud viņu ticību, ir savs viedoklis, tiem, kuri Jāņu svinēšanā neredz neko pagānisku, vismaz tajā veidā, kā viņi to svin – būs savējais. Šorīt domāsim par prieku dzīvot. Prieks nevis kā bohēma un izlaidība, bet kā pateicība par dzīvi kā Dieva dāvanu. Priecāties par ikdienas maltītēm, kurās diez vai katru dienu būs vīns, bet kurās varam izdzīvot prieku par to, ko Dievs mums dod. Prieks, kad svini, kad uzvelc baltas drēbes kā senie latvieši sestdienas vakarā pēc pirts. Prieks, kas vari būt kopā ar savu sievu vai vīru, kad vari svinēt kopā ar ģimeni. Kāpēc šī prieks mums ir tik maz? Vai esam aizmirsuši priecāties? Vai priekam vajadzīga “uztaisīta” dūša. Nebūt nē. Šajā gadā Dievs mūs Latvijā ir svētījis ir tik skaistu laiku, saule, siltums, putnu dziesmas. Šķiet, Dievs no savas puses ir izdarījis visu, lai mums būtu iemesls priecāties. Tāpēc nesēdi sapūties mājās, “negruzies” par tiem, kuri šovakar svinēs, tavuprāt, pasaulīgi. Tā ir katra cilvēka atbildība, ko viņš dara vai nedara. Priecājies, ka pazīsti Dievu, ka Jēzus tev ir kaut kas vairāk kā vēsturisks tēls! Priecājies, ka vari piedzīvot šo skaisto dienu, jo prieka mūsu dzīvē nekad nav par daudz! Bet, ja prieks ir pazudis, lūdz, lai Dievs palīdz Tev to atrast! 

 Prieks

Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī. Psalms 40, 9

To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Jāņa 15, 11

“Jaunie vēl aizskrēja izvārtīties rasainajā pļavas zālē vai izpeldēties upītē, un labi izmazgātie un izvēlēties, šķīstu mirdzumu starojošie linu krekli, tīrajām miesām uzvilkti, vēl vairāk padarīja ļaudis mundrus, laimīgus un draudzīgus.’’
Edvarts Virza “Straumēni”

Runājot par svinēšanu, mums diezgan viegli prātā nāk priecīgi, patīkami, līksmi svētki, kuros mēs uz laiku varam aizmirst dzīves grūtumus un iegremdēt sevi mūzikas, deju, dzērienu, smieklu un daudz ērtas tērzēšanas atmosfērā. 
Bet svinēšanai kristīgajā izpratnē ar šo ir ļoti maz saistības. Svinēšana ir dzīves pieņemšana, nepārtraukti pieaugot apziņai par tās dārgumu. Un dzīve ir dārga ne tikai tādēļ, ka to ir iespējams redzēt, pieskarties un nogaršot, bet arī tādēļ, ka reiz tā zudīs.

Henrijs Nouvens

Ieskats un pārdomas par Ričarda Rora grāmatu "Dievišķā deja"

Vai ir kāds cilvēks pasaulē, kas neilgotos pēc mīlestības? Neilgotos būt mīlēts, pieņemts, aicināts uz dievišķu deju? Bet tik daudzi nezina, ka jau ir aicināti šajā dejā, ir ietverti dievišķajā mīlestībā, vienalga, kristieši vai nekriestieši, ticīgi vai neticīgi. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas man nostiprinājās pārliecība, ka visi ir aicināti. R.Rors tik skaisti apraksta Svētās Trīsvienības būtību. Trīsvienība vienmēr ir bijusi un paliks Noslēpums, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas šis noslēpums kļūst dzīvs un dzīvi mainošs, ja tam atveram sevi.

 

"Atcerieties: noslēpums ir nevis kaut kas tāds, ko nevar saprast, bet gan kas tāds, ko var censties izprast bezgalīgi! Brīdis, kad var teikt: "Rokā ir!", nekad nepienāk. Allaž un mūžam mēs esam rokā noslēpumam!"

Atrasties Dievišķajā Plūsmā

"...ļaujiet notikt mīlestībai.
...Mīlestība līdzinās lūgšanai: tā nav tik daudz darbība, ko veicam, kā realitāte, kas mēs jau esam. Mēs neizlemjam mīlēt. Tēvs neizlemj mīlēt Dēlu. Tēva mīlestība simtprocentīgi ir plūsma no Tēva uz Dēlu. Dēls nenolemj šad un tad veltīt Tēvam vai Garam drusciņ mīlestības. Mīlestība ir veids, kā Trīsvienība darbojas! Bez izņēmumiem."

Atrasties Dievišķajā Plūsmā

Mani ļoti uzrunāja tas, kā autors grāmatas sākumā apraksta 15.gadsimta krievu ikonogrāfa Andreja Rubļova radīto ikonu "Svētā Trīsvienība", kas pēc Rora vārdiem, "daudziem no mums ir ikonu ikona". Izcilākais sakrālās mākslas paraugs, kāds jebkad radīts.

Rubļova ikonā izmantotas 3 krāsas, kas ilustrē dažādus Svētā aspektus, kas visi ietverti Trijos- zelts, kas ir "Tēva" krāsa (pilnība, pabeigtība, visa Pirmavots), zilā, ko Rubļovs uzskatīja par "Cilvēka" krāsu (jūra un debesis, kas spoguļojas viena otrā, Dievs, kas ietērpjas cilvēcībā) un zaļā, kas simbolizē "Garu" (dievišķais dzīvīgums, radošums, auglīgums).

Svētais Triju veidolā, kas ēd, dzer, izbauda viesmīlību un prieku par pārējo klātbūtni. Bet autors uzsver dažas detaļas gleznā. Vispirms, Svētā Gara roka, kas  norāda uz ceturto- brīvo vietu pie galda. Vai Gars aicina pie Dieva galda? Un vēl, zemāk galda priekšējā malā, atrodas neliels četrstūra formas caurums. Mākslas vēsturnieki apgalvo, ka spriežot pēc līmes atliekām uz ikonas oriģināla, šeit varēja but pielīmēts spogulis. Tas ir ļoti neparasti un nekad nepieredzēti ikonogrāfijā. Ričards Rors aicina domāt, ko šis spogulis nozīmē. Kam tad paredzēta brīvā vieta pie Dieva galda?

Atrasties Dievišķajā Plūsmā

"Taču pat Trejādajai Pilnībai nepatīk ieturēt maltīti vienatnē. Šis aicinājums sēsties pie Dieva galda, iespējams, ir pirmā bibliskā norāde uz procesu, ko vēlāk nosauksim par pestīšanu.
Jēzus nāk no šīs Mūžīgās Pilnības, dodot mums iespēju saskatīt spogulī pašiem sevi, kļūt par šī sadraudzības mielasta dalībniekiem un piedalīties Dieva mūžīgajā mīlestības un kopības dejā."

Atrasties Dievišķajā Plūsmā

Lieliskās grāmatas noslēgumā piedāvā septiņus praktiskus veidus, kā piedzīvot Trīsvienību.

 

Ričarda Rora lūgšana:

Dievs par mums, mēs saucam Tevi par Tēvu.

Dievs mums blakus, mēs saucam Tevi par Jēzu.

Dievs mūsos, mēs saucam Tevi par Svēto Garu.

Tu esi mūžīgais noslēpums, kurā it viss gūst spēku, pastāv un dzīvo-

Pat mēs un pat es.

 

Nekādi vārdi nespēj izteikt Tavu labumu un lielumu.

Mēs tikai varam saredzēt Tevi tajā, kas ir.

Mēs lūdzam šādu pilnīgu redzējumu-

Kā iesākumā, tā tagad un mūžīgi mūžos.

Āmen.

Atrasties Dievišķajā Plūsmā

Pievērsiet savas sirdis Kungam un kalpojiet vienīgi viņam!

1Sam 7:3

gavēnis 

Viena no mūsu laikmeta lielākajām problēmām ir uzmanības sadrumstalotība. Darbs, ģimene, draugi, aizraušanās, aizvien jauni piedāvājumi izmēģināt nupat radītus produktus, jauni projekti, kuros vērts iesaistīties, vērtīgas iniciatīvas – izglābt, aizsargāt, attīstīt… Ja vēl pagājušā gadsimta sākumā cilvēka dzīve bieži bija ļoti prognozējama un – no šodienas skatījuma – bezgalīgi vienmuļa un garlaicīga, tad mūsdienās vērojama pilnīgi pretēja tendence. Ja vien cilvēks pats nav labprātīgi sevi izolējis, patiesībā ikvienam no mums ir neskaitāmas iespējas kaut kur iesaistīties, kaut ko darīt, kaut kam veltīt laiku un uzmanību. Trūkst nevis jaunu iespaidu, bet trūkst laika tam, lai kaut vienu no iespaidiem savā sirdī pārstrādātu!

Viltīgā kārtā neviens no mums neprasa “visu”. Parasti tiek prasīts “pavisam nedaudz”. Viena sapulcīte mēnesī. Pāris stundiņas pastrādāt pie šī svarīgā jautājuma. Uzmest aci šai jaunajai idejai. Ierakstīt kaut ko sociālajos tīklos. Katra šāda lieta pati par sevi ir sīkums, un tieši tāpēc liekas – kāpēc gan tieši pie šī salmiņa apstāties? Salīdzinājumā ar visu to milzīgo vezumu, kas jau sakrauts uz kamieļa muguras, šis pēdējais lūgums vai iespēja liekas gluži nevainīga!

Bet vienmēr ir pēdējais salmiņš, kas pēkšņi padara neiespējamu praktiski visu iepriekš iekrāto. Kamielis sabrūk zem pēdējā salmiņa smaguma. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka sirds jeb – moderni izsakoties – apziņa katrā konkrētajā brīdī var būt pievērsta tikai kaut kam vienam. Šādā ziņā marta lozunga autors labi pazīst cilvēku. Sakot, ka mēs tomēr spējam vienlaikus domāt par divām, trim un vēl vairāk jomām, mēs nepamanām, ka patiesībā visu laiku uzmanību pārslēdzam no vienas tēmas uz otru. Šāda pārslēgšanās rada lielu psihisku nogurumu. Rezultāts? Gribas paspēt ļoti daudz, bet patiesībā reāli izdarām salīdzinoši maz. Kļūstam virspusēji. Nekas netiek padarīts patiešām labi, un līdz ar to nav gandarījuma pašam un citiem.

Tieši šādā virzienā es aicinātu pārdomāt šī mēneša lozungu. Aicinājums “pievērst sirdi Kungam” un “vienīgi viņam kalpot” ir ne tikai reliģiski, bet vispārcilvēcīgi gudrs padoms. Stāsts nav par to, ka Bībeles Dievs gribētu izstumt no mūsu apziņas pilnīgi visu citu. Drīzāk problēma ir pretēja – pārāk daudz virspusēju lietu padara neiespējamu iedziļināšanos tajā, kas patiešām ir nozīmīgs.

Kas ir Tavs Dievs? Kas ir tas, kas Tavā dzīvē ir patiešām vērtīgs? Kas ir galvenais? Nebaidies to nolikt centrā, tam pievērsties un veltīt nedalītu uzmanību. Citādi – mēģinot aptvert visu, tiek pazaudēta jēga jebkam. Un tas prasa ticību un uzticēšanos – izvēlēties pievērst sirdi Kungam, pievērsties svarīgajam, nolikt to pirmajā vietā. Lozungs aicina mūs to izmēģināt – un pārliecināties praksē, ka mazāk dažkārt nozīmē vairāk, un jēga nav virspusībā, bet dziļumā.

 

Ir Gavēnis. Kas man būtu jāatmet, lai kļūtu redzams galvenais?

Nebaidies gavēt ne tikai ar vēderu, bet arī ar savu vērību un uzmanību. Gavēt ar sirdi.

Sirds gavēnis nes dzīvību un prieku. Jaunu augšāmcelšanos.

 

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs

 

 

"Kāds garīgums mums ir nepieciešams?" 

Ričarda Rora lekcijas galveno tēžu kopsavilkums

(19.07.2018. Nacionālā bibliotēka)

Sagatavojis un apkopojis RSU Humanitāro zinātņu docents Vents Sīlis

 

"Vislielāko kaitējumu garīgumam nodara lētas garīgas runas" (K.Vilbers)

Bez materiālās dzīves atzīšanas nav nekāda garīguma. Jēzus māca kā būt labam cilvēkam, nevis kā būt augsti “garīgam”, no pasaules atsvešinātam cilvēkam. Jāsaprot, ka dzīve fiziskajā pasaulē ir daļa no garīgās dzīves. Cilvēkiem nav interesants abstrakts garīgums - tādēļ viņi iet projām no baznīcas.

Bezgalība tiecas kļūt par matēriju, un otrādi. Starp vārdiem “Dievs” un “Realitāte” ir liekama vienlīdzības zīme. Dievs ir Realitāte - pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.

Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pilnībā integrētu sevī visu realitāti, lai spētu to pieredzēt bez atkāpēm vai izņēmumiem. Reliģijai ir jāpalīdz mums sasniegt šo vienoto dzīves uztveri. Jo vienīgais, kas mūs šķir no Dieva ir doma par to, ka esam šķirti no Dieva.

Dievs aptver visu. Un katru no mums. Tādēļ patiess garīgums iekļauj sevī visu (true spirituality has to be all-inclusive). Ilgus gadsimtus mums ir bijis sašaurināts priekšstats par reliģiju. Katra baznīca formulēja savas normas par to, kādi cilvēki drīkst tai piederēt un kādi nedrīkst. Vieni ir cienīgi, otri - necienīgi. Izveidojās nošķīrums starp uzverētājiem un zaudētājiem, kurš mums ļoti patīk. Tas ir ļoti maskulinizēts veids kā skatīties uz reliģiju. Saskaņā ar to, Dievs noteikti ir uzvarētājs (winner), jo Viņš taču nevar būt zaudētājs (loser).

Var nošķirt 4 pasaules uzskatus: 

  • Garīgo - viss ir gars, viss ir apgarots, apdvēseļots (gnosticisms, New Age garīgums). 
  • Materiālo - viss ir matērija, fizika un ķīmija, nav nekādas augstākas jēgas. 
  • Verbālo - runāšana par garīgumu, abstrakta sludināšana. 
  • Iemiesoto - matērija un gars nav nodalāmi, tādēļ nekas patiesībā nemirst, bet transformējas par matēriju, un atpakaļ - par garu.

Palasiet Mozus pirmo grāmatu Genesis - tur Dievs rada materiālo pasauli un pats atzīst to par ļoti labu (1Moz.1:1) Un vēl - “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” kā gara un matērijas savienojumu. Ko tas nozīmē? Dievs ir materiāls, tādēļ mēs varam mijiedarboties ar viņu tiešā veidā, bez mācīājiem un starpniekiem. Tā ir Dieva mistērija.

Vārds “mistērija” neapzīmē kaut ko noslēpumainu, ko neviens nezina. 

Nē, mistērija ir PATIESĪBA, kura ir tik daudšķautņaina, ka mēs to nekad pilnībā nevaram aptvert. 

Tādēļ mums vajadzētu pārtraukt lietot vārdu “Dievs”, jo tas tada iespaidu, ka mēs zinām par ko runājam. Visas šīs runas apr Dievu patiesībā ir maldinošas. Dievs ir mistērija - patiesība, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert.

 

Daudzus nodarbina "Ļaunuma problēma" - kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna? Par to ir ļoti daudz runāts, es to tagad neņemšos skaidrot.

Mani daudz vairāk nodarbina "Labuma problēma" - vēl viena mistērija. Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi spēj saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve. Labums (goodness) nav izskaidrojams.

Ja jūs esat patiesi ticīgi, tad jūs nevarat teikt, ka pasaule ir drausmīga (terrible), bet jūs paši gan esat labi. Nē, ir vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Jums ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa (darkness) ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba. Svarīgs ir nevis esošais, bet gan tas, kā jūs pret to izturaties, attiecaties. Garīguma atslēga ir jūsu attieksme un no tās izrietošās attiecības - tur tad arī rodas patiesā jēga. Mīlestību ir iespējams iepazīt vienīgi mīlot, ļaujot tai izpausties.

 

Rietumu kultūrā nav ļoti daudz Augšāmcelšanās momenta attēlojumu. Jo kā gan lai uzzīmē “mūžīgo gaismu”? Parasti Jēzu attēlo gaismas oreolā, kā triumfatoru, kurš stāv atstatus, viens pats savā diženumā. Neviens nevar atrasties viņam blakus. Taču Austrumu kristietībā augšāmcešanās aina - ANASTASIS - tiek attēlota pavisam citādi. Tur Jēzus stāv kājas izpletis, zem viņa ir aiza, no kurienes viņš vek ārā cilvēkus. Tas parāda, kā notiek glābšana - tā notiek caur Dieva mīlestību, kas ir attiecību veids. Un, ja garīgums ir attiecību veids, tad viens cilvēks nemaz nespēj to realizēt - to var izdarīt tikai kopā ar citiem.

Ja mūsu reliģija nav iekļaujoša (inclusive), tad tā vispār nav reliģija. Reliģija, kas balstās uz draudiem un bailēm no soda, izmanto ļoti zema līmeņa motivāciju. Ticībai ir nepieciešama pozitīva motivācija.

Dzīve retrītos parāda, cik svarīgs ir garīguma sociālais aspekts. Pēc retrīta izdziedinātam indivīdam ir ļoti grūti atgriezties slimā sabiedrībā. Tādēļ dziedināšanai ir jābūt kolektīvai - tai jānotiek ar visiem.

Informācija atsvešina mūs - tā rada vēlmi novērtēt un tādā veidā izjauc cilvēcisko kontaktu. Ar savu vēlmi visu laiku vērtēt, mēs nespējam izveidot mīlošas attiecības ar vērtējamo objektu, parādību vai cilvēku. Jo kā gan to mīlēt, ja tam ir tādas vai citas sliktās puses? Rietumu izglītības sistēma ir balstīta uz spēju skatīties uz pasauli no vērtējošas pozīcijas - mums visiem ir doktora grāds vērtēšanā (we have PhD’s in judgement). Jāsaprot, ka vērtējums nozīmē centienus iegūt varu pār to, kas tiek vērtēts, pakļaut un kontrolēt to. Bet tā ir kļūdaina pieeja, par ko varam viegli pārliecināties nonākot krīzē - vienīgi Dievam pieder šāda absolūta vara.

Vēl viena nianse - vērtējošais prāts un no tā izrietošais duālistiskais skatījums netiek galā ar lielajiem jēgas jautājumiem. Tie ir šādi: 

* Mīlestība

* Nāve

* Ciešanas

* Dieva izpratne

* Bezgalības izpratne

* Seksualitāte

Par tiem nav jēdzīgas informācijas. Tādēļ no garīgā viedokļa svarīga nevis infromācija, bet kontemplācija. Tā vietā lai uzkrātu labi strukturētu un patiesu, taču abstraktu informāciju par kaut ko, mums būtu jāstājas ar to tiešās attiecībās. Es runāju par kontemplāciju (meditāciju) - brīdi, kad jūs apklusināt savu vērtējošo prātu un ļaujat pasaulei runāt ar sevi. Jo Dievs ir visur apkārt, visās lietās - akmeņos, smiltīs, upēs un kokos - un tieši caur šīm vienkāršajām lietām Viņš var mūs sasniegt. Grēks - tas ir nekas cits, kā atsvešinātība no apkārt esošās realitātes.

Līdz ar to lekcija beidzas, sākas jautājumu daļa. Juris Rubenis lasa lekcijas laikā iesūtītos klausītāju jautājumus.

J: Kādi notikumi jūsu dzīvē ir palīdzējuši nonākt pie reliģiskas atklāsmes?

Man nav nekādu šausmīgu stāstu par bērnību vai citādām briesmīgām pieredzēm. Es uzaugu normālā ģimenē, man bija normāla dzīve. Daudzus gadus biju priesteris, bet pārkāpjot 40 gadu slieksnim, es sāku sev jautāt: “Varbūt esmu viltvārdis? Vai es vispār pats ticu tam, ko runāju?” Mans ceļš uz garīgumu atspoguļo cīņu ar iekšējiem, nevis ārējiem izaicinājumiem.

J: Esmu kristīts, bet baznīcu neapmeklēju, jo nespēju pieņemt tur notiekošo. Ko jūs man ieteiktu?

Kristieša definiīcija: nevis ticēt Jēzum, bet gan iemācīties ticēt tā, kā to darīja Jēzus. Ticēt realitātei, kas ir mums visapkārt, lai savienotos ar to. Patiesa ticība nodarbojas ar mūsu transformāciju, nevis piedāvā labus pielūgsmes objektus.

J: Kā nonākt pie mistiskas atklāsmes?

Visi mistiķi, sākot ar sūfijiem un beidzot ar budistiem un jūdaistiem, runā vienā valodā - mīlestības un visa esošā vienotības valodā. Gribi mīlēt Dievu? Iemācies mīlēt akmeni. Pēc tam iemācies mīlēt ūdens straumi. Kad tiksi galā ar to, pamēģini mīlēt koku. Tālāk mēģini mīlēt kādu dzīvnieku. Ja tas izdodas, tad vari pamēģiniāt mīlēt cilvēku. Jo tas, kā tu mīli cilvēku ir tas, kā tu mīli Dievu.

J: Grāmatā “Mūžīgais dimants” jūs runājat par Ego nāvi. Varbūt varat to pakomentēt?

Mūsu Ego ir ļoti svarīgs kā psihes organizācijas mehānisms, taču ne vairāk. Blakus mūsu patiesajam “ES” ir arī viltus “es”, kuru veido kultūra un sabiedrība. Jūsu patiesais “es” nekad neapvainojas, tā ir jūsu nemirstīgā dvēsele, kuru neviens nevar aizskar. Ego kļūst traucējošs tad, kad ir atkarīgs no citu cilvēku uzmanības, apbrīnas, naudas, utt. Tāpat arī Ego vēlas atšķirties no citiem un būt pārāks par citiem. Šādam Ego ir jāmirst. Ego nāve nav cilvēka nāve, tās ir iekšējas pārmaiņas, kuru rezultātā mainās mūsu attiecības ar ārējo.

Trīs jēdzieni, kas raksturo ticīga cilvēka skatījumu uz realitāti:

EMANATION - viss nāk no Dieva

EXEMPLIFICATION - viss apliecina Dievu

CONSOLATION - viss atgriežas Dievā

J: Kādēļ dzīve nepaliek labāka?

Padomāsim, vai tiešām pasaule ir tik ļauna, kā liekas? Vai tiešām dzīve nepaliek labāka? Pašlaik Rietumos dzīvojam vismazāk vardarbīgā laikmetā. Un vai tiešām ārējās pretrunas un ciešanas ir tik liels traucēklis laimei un piepildījumam?

K.G. Jungs runā par psihes daļu integrāciju, par pretstatu līdzsvarošanu. Garīgums nozīmē nozīmē spēju pieņemt pasaules pretstatus un neļaut tiem iznīcināt savu vēlmi mīlēt un dzīvot. Garīguma prakse gan nenozīmē, ka viss notiks tik gludi. Parasti tie ir 3 soļi uz priekšu un 2 soļi atpakaļ. Galu galā, arī Jēzus tiek nogalināts aptuveni 3 gadus pēc tam, kad viņš uzsāk sludināt. Viņa stāsts nav veiksmes stāsts burtiskā nozīmē.

Ciešanas IR daļa no mūsu garīgās dzīves. Dziļas ciešanas ir nepieciešamas lai iepazītu Dievu, jo mīlēt nav iespējams iemācīties, ja neesam gājuši caur ciešanām.

J: Kā transformēt seksuālu enerģiju garīgajā?

Es dzīvoju celibātā. Un tas ir gudrākais lēmums manā dzīvē, jo man nav jāsublimē šī enerģija uz vienu konkrētu cilvēku, tā vietā es varu mīlēt visus.

Ir ļoti maz vīriešu, kas prot mīlēt cilvēkus tā, kā viņi parasti mīl sievietes. Vīriešiem seksuālās tieksmes sublimācija rada varaskāri - paskatieties uz katoļu baznīcu. Sievietēm tas notiek vieglāk - mātes rūpes palīdz saprast kā mīlestība var nebūt seksuāla. Bet galvenais ir mīlēt visus cilvēkus kā kopumu, jo citādi nav iespējams nonākt pie Dieva mīlestības. 

Cilvēkmīlestība ir skola mīlestībai uz Dievu.

Un slikta attiecību pieredze ir nepieciešama daļa no šīs skolas. Kad jums ir pāri 30, veiksmīgie gadījumi jums vairs neko nevar iemācīt. Tad jūs sākat mācīties no grēkošanas, izgāšanās, pazemojuma un zaudējumiem. Ar to mums visiem arī vajadzētu nodarboties.

Paldies Jurim Rubenim, Ingai Rubenei, Uldim Pīlēnam, Ilze Pīlēna, Indulis Paičs un pārējiem pasākuma organizētājiem.

Atskats uz Ričarda Rora vieslekciju Rīgā, 19.jūlijā

Jura Rubeņa atskats uz R.Rora vizīti Rīgā

Intervija ar R.Roru:

 

Klusajā Lieldienu gaidīšanas laikā un sagaidot Kristus Augšāmcelšanos, esam aicināti pieklusināt savas dzīves ritmu un vairāk laika veltīt pārdomām un sarunām ar Dievu, Dieva vārda lasīšanai un lūgšanām. Šajā laikā tiešām vislabākā mūzika ir klusums, bet arī garīgā mūzika, klasiskā mūzika mums var palīdzēt izdzīvot šo laiku piepildīti un svētīgi. Apkopoju dažas iespējas, kur varam šajā laikā doties klausīties šādu mūziku. Sievietes dvēsele ir tik skaista, kad tā ir tuvu Dievam, un šis skaistums no sievietes izstaro citiem.

Sestdien, 17. martā, plkst. 19:00   Rīgas Doms

Kamermūzikas KONCERTS "Bahs. Bez vārdiem"

Dalībnieki: 

Ieva Nīmane (blokflauta, baroka oboja) 

Jānis Pelše (pozitīvs) 

Ainārs Paukšēns (Viola da gamba, baroka čells)

Programmā: J.S.Bahs 

Biļešu cena: EUR 10.00, EUR 15.00, EUR 20.00

Baha ģēnijs mūzikā ietērpis stāstu par Kristu, viņa dzimšanu un arī ciešanu ceļu, kurā šobrīd atrodamies, un ļoti daudzi ir vienisprātis, ka šim stāstam nav labāka muzikālā ietērpa par Johana Sebastiāna Baha nemirstīgo mūziku. Bet, mūsuprāt, viņa mūzika runā tikpat izteiksmīgi cik viņā ieaustais vārds. Šajā koncertā kopā ar klausītāju ļausimies Baha mūzikai Kristus ciešanu un augšāmcelšanās ceļā, kur izteiksmīgākās ārijas no viņa pasijām un kantātēm esam pārlikuši instrumentālā versijā.

Trešien, 21. martā, plkst. 19:00   Rīgas Doms

V.A.MOCARTS - REKVIĒMSMūzika pirms Lieldienām

Ļubova Skrebeca (soprāns)

Laura Grecka (mecosoprāns)

Mārtiņš Zvīgulis (tenors)

Rihards Mačanovskis (bass)

Rīgas Doma zēnu koris

Festivāla orķestris

Diriģents - Andris Veismanis

Organizē "Hermaņa Brauna fonds"

 

Piektdien, 23. martā, plkst. 19:00   Rīgas Doms

Ērģeļmūzikas koncerts

ērģeles Larisa Bulava

Programmā: J.S.Bahs 

Biļešu cena: EUR 10.00, EUR 15.00, EUR 20.00

 

Svētdien, 25. martā, plkst. 19:00   Rīgas Doms

Koncerts

Diriģents Valdis Butāns 

Piedalās: 

Iveta Romancāne , Inese Romancāne 

Agnese Urka, Ilze Bērziņa

Programmā: Tomass Trahsels – Simfonija Nr.3 “Apokaliptiskā”

Koncertā ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kas saņemami Rīgas Doma kasē no 19. marta

 

Otrdien, 27. martā, plkst. 19:00   Rīgas Doms

Ilmas Grauzdiņas 70 gadu atcerei veltīts KONCERTS

"Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē"

Ērģelnieki: Larisa Bulava, Kristīne Adamaite, Tālivaldis Deksnis, Vita Kalnciema, Aivars Kalējs

Programmā: J.S.Bahs, S.Franks, J.Ivanovs, J.Norvilis, R.Jermaks, A.Kalējs 

Biļešu cenas: EUR 10.00, EUR 15.00, EUR 20.00

 

Piektdien, 30. martā, plkst. 19:00   Rīgas DomsMūzika pirms Lieldienām

STABAT MATER. PERGOLESI.

Viktorija Pakalniece (soprāns) 

Irma Pavāre (mecosoprāns) 

Veronika Rinkule (ērģeļpozitīvs) 

Stīgu kvartets: Agnese Stalidzāne (I vijole, LNOB), Līva Tomiņa (II vijole,  JVLMA), Diāna Anna Zaharova (alts, JVLMA), Emma Bandeniece (čells, JVLMA).

Biļetes www.bilesuparadize.lv un Rīgas Doma kasē 

Organizē: Vīgneru Ernesta institūts

Pārdomu laika mūzikas atskaņojums Lielajā piektdienā, Rīgas Domā. Programmā Džovanni Batista-Pergolezi (1710-1736) kantāte "Stabat Mater" solistēm, stīgu kvartetam un ērģeļpozitīvam. Muzikālā materiāla pamatā ir 14.gs dzīvojušā mūka Jakopo Benedeti teksti, kurā Svētā Jaunava Marija izdzīvo sava dēla Jēzus Kristus nāvi pie krusta. Pergolēzi „Stabat Mater” iesākas  ar  baroka  laikā bieži  pielietoto krusta motīvu stīgās, ko pārņem dziedātāji, it kā attēlojot Mariju, stāvam pie Krusta. Daudzie dueti tiek papildināti ar solo ārijām, kas veido līdz tam nebijušu garīgas kantātes veidu, kurā jau ir grūti novilkt robežu starp laicīgo, operisko un garīgo – baznīcai rakstīto mūziku. Īpaši iespaidīgs ir dubultfūgā veidotais duets "Fac ut ardeat".  

 

Piektdien, 30.martā, plkst. 18:00      Dzintaru koncertzālē

Koris “Kamēr…” aicina uz īpašu koncertu Lielajā Piektdienā

Kopā ar soprānu Lauru Teivāni, ērģelnieci Rutu Kaprāni un vijolnieku Konstantīnu Paturski koris “Kamēr...” un diriģents Jānis Liepiņš audīs mīlestības un ticības rakstus lūgšanā Visaugstākajam un vistuvākajam. Pētera Vaska Tēvreize un “Dona nobis pacem”, Georga Pelēča pareizticīgo dziedājumu noskaņas un Pētera Plakida ģeniālais sacerējums “In memoriam” – tik mūžīgs un vienlaikus personisks. Niansēti jūtīgās Artura Maskata mīlas dziesmas, Ērika Ešenvalda Dievišķā Svētās Hostijas godināšana, drosmīga paļāvība no Zigmara Liepiņa operas “Turaidas roze” un Jāņa Lūsēna “Diatoniskā kantāte” – patiesa, dziļa Dieva mīlestība un ticība Visaugstākajam.

Mūzika pirms Lieldienām

 

Piektdien, 30.martā, plkst. 12:00      Kultūras centrā “Mazā ģilde”

Garīgās mūzikas koncerts “Mirklis pirms…”

Vokālais ansamblis “Putnu dārzs” (vadītāja Antra Dreģe) un koklētāju ansamblis “Teiksma” (vadītāja  Teiksma Jansone)

Ieeja bez maksas

Rīko Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā ģilde”

Svēdien, 1.aprīlī, plkst. 19:00   Rīgas Doms

 

Piektdien, 30.martā, plkst. 15:00      Rīgas sv.Pētera baznīcā

Koncerts “Lūgšana Lielajā Piektdienā. Bahs un Zemītis”

Piedalās Evita Zālīte (soprāns), Kaspars Zemītis (ģitāra) un senās mūzikas meistari – Maija Kļaviņa (traversflauta), Anna Naudžūne (baroka vijole), Māra Birziņa (baroka vijole), Guna Jegorova (baroka alts), Danuta Ločmele (baroka čells), Jānis Pelše (klavesīns). Bezmaksas ielūgumi no 27. marta Rīgas 

Rīko RPKIA Rīgas Sv. Pētera baznīcas pārvalde

 

Piektdien, 30.martā, plkst. 19:00      Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcāMūzika pirms Lieldienām

Johans Sebastians Bahs “Jāņa pasija”

Aija Veismane-Garkeviča (soprāns), Laura Grecka (mecosoprāns), Mārtiņš Zvīgulis (tenors), Rihards Millers (bass), Rīgas kamerkoris “Ave Sol”, Vidzemes kamerorķestris. Diriģents Andris Veismanis.

Ieeja bez maksas

Rīko RPKIA Koncertorganizācija “Ave Sol”

 

Piektdien, 30.martā, plkst. 19:00      Rīgas Sv. Jāņa baznīcā

Lielās Piektdienas koncerts. V. A. Mocarts. Rekviēms

Orķestris “Rīga”, kori “Maska” un “Pa Saulei”, solisti: Jolanta Strikaite-Lapiņa, Ieva Parša,  Raimonds Bramanis, Rihards Mačanovskis. Diriģents Jānis Ozols.

Biļetes “Biļešu paradīzes” kasēs

Rīko Orķestris “Rīga”

 

Sestdien, 31.martā, plkst. 16:00      Rīgas Sv. Jāņa baznīcā

Koncerts “Mūžīgo pakalnu ilgošanās”

Vokālā grupa “Anima Solla” (mākslinieciskā vadītāja Mārīte Puriņa); pie ērģelēm Ilze Reine

Ieeja bez maksas

Rīko Biedrība “I Did It”

 

Svēdien, 1.aprīlī, plkst. 19:00   Rīgas Doms

ĒRĢEĻMŪZIKAS KONCERTS Lieldienās

Piedalās: 

Jānis Porietis (trompete, piccolo trompete) 

Egils Upatnieks (oboja) 

Diāna Jaunzeme-Portnaja (ērģeles)

Programmā: J.S.Bahs, G.Fingers, G.F.Hendelis, N. De Grinjī, D. Bukstehūde, Dž. Vests, G. Doičmans 

Biļešu cena: EUR 10.00, EUR 15.00, EUR 20.00

 

Svēdien, 1.aprīlī, plkst. 16:00   Kultūras centrā “Mazā ģilde”

G. F. Hendeļa oratorija “Mesija”

Piedalās Elīna Šimkus (soprāns), Laura Grecka (alts),

Rinalds Kandalincevs (baritons), Edgars Skarbulis (bass),

baroka koris “Collegium Choro Musici Riga”,

baroka orķestris “Collegium Musicum Riga”,

Mauro Pinciaroli (lauta, Itālija). Diriģents Māris Kupčs.

Ieeja bez maksas

Rīko SIA “Rīgas Senās Mūzikas centrs”

Mūzika pirms Lieldienām

Septiņas nedēļas bez atturēšanās

Linards Rozentāls
Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs

 

Trešdien, 14. februārī, tika atzīmēta Pelnu diena, ievadot Kristus Ciešanu laiku un Lielo gavēni, kas turpināsies septiņas nedēļas līdz pat Lieldienu naktij.

Daudzi miljoni Eiropas kristiešu ikgadu šajā laikā piedalās īpašā evaņģēliskās baznīcas rīkotajā akcijā "Septiņas nedēļas bez…". Katru gadu šai akcijai ir savs atšķirīgs raksturs, tēma un pārdomu loks. Šogad tas ir aicinājums septiņas nedēļas iztikt bez atturēšanās. Klusai apcerei seši, uz patiesiem notikumiem balstīti stāsti...

Septiņas nedēļas bez atturēšanās

"Es sēžu kādā sanāksmē. Manuprāt, viss iet šķērsām. Daži to mana un tam iebilst. Tomēr vairākums uzskata, ka viss ir labi. Tā domā arī mans boss, tā domā arī kādi kolēģi, ar kuriem esmu draugos. Arī es pats neesmu līdz galam drošs, vai man ir taisnība. Nu, ko es tagad izlekšu? Ko tas mainīs? Tāpat viss ies kā līdz šim. Labāk atturēšos izteikt savu viedokli. Varbūt citreiz. Kad pienāk laiks balsot, tā arī balsoju: "Atturos!""

Septiņas nedēļas bez atturēšanās

"Kaut kur tālu no visām apdzīvotām vietām aukstā pievakarē, sniegam sniegot, braucu pa šoseju. Te pēkšņi šosejas malā pamanu stāvam bērnu. Šķiet, ka viņš pat nav skolas vecumā. Kaut kas varbūt nav labi. Varbūt bērns apmaldījies? Varbūt viņu izsēdinājis kāds autobusa šoferis? Kaut kur bija rakstīts ziņās, ka tā noticis! Es pat samazinu ātrumu. Vajadzētu apstāties. Taču te kaut kur apkārt būs mājas. Noteikti aiz tā meža pudura ir viņa mājas. Viņš pats taču aizies. Ko es te iejaukšos? Padomās, ka es vēl gribu viņu nolaupīt. Viss būs labi! Gan jau būs labi. Viņš atradīs mājas. Es labāk atturēšos iejaukties. Un aizbraucu garām."

Septiņas nedēļas bez atturēšanās

"Uz ziņojumu ekrāna baznīcas priekštelpā rakstīts, ka tiek meklēti brīvprātīgie Draudzes centra durvju eļļošanai. Es tā kā varētu. Man ir kādas brīvākas dienas nākamnedēļ. Taču mūsu draudze ir tik liela! Droši vien daudzi jau pieteikušies - īsti amatnieki, kas labi māk eļļot durvis. Ko nu es viņu vidū darīšu? Labāk nepieteikšos. Gan jau arī bez manis visu izdarīs ļoti labi. Un es atturos. Aizeju tālāk."

Septiņas nedēļas bez atturēšanās

"Es eju no Jeruzālemes uz Jēriku. Steidzos. Man svarīgas darīšanas priekšā. Piepeši redzu - viens guļ. Droši vien atpūšas. Nē, šķiet, viņš ir nedaudz ievainots! Vajadzētu palīdzēt. Bet varbūt viņš ir piedzēries? Varbūt tikai izliekas, lai mani aplaupītu, kad pienākšu tuvāk? Kas tik nav dzirdēts! Labāk iešu tālāk. Šoreiz atturēšos palīdzēt. Gan jau Dievs visu nokārtos. Dievs vienmēr zina kā labāk. O, izdomāju, es par viņu palūgšu Dievu. Tad es būšu patiešām izdarījis labu lietu. Varbūt pat pie mācītāja jāaiziet, lai arī viņš palūdz."

Septiņas nedēļas bez atturēšanās

"Draudzes nometnes dievkalpojuma beigās cilvēki var svētīt viens otru ar eļļu. Arī es paņemu eļļas trauciņu. Tur ir ļoti dārga nardu eļļa. Viens cilvēks te man ir ļoti iekritis sirdī. Es gribu pie viņa pieiet un viņu svētīt. Varbūt pat pateikt kādu labu vārdu. Bet no citas puses, ko es tā uzmākšos? Viņu, re, jau arī citi svētī. Es labāk šoreiz, nē. Nu, ko es te tā? Es labāk atturēšos. Gan jau arī bez manas svētības un vārdiem viņam viss būs labi. Un es nolieku eļļas trauciņu atpakaļ. Ar dārgo nardu eļļu."

Septiņas nedēļas bez atturēšanās

"Esmu Jēzus māceklis. Jau kādu laiku. Man Viņš patīk. Tik labi runā. Mēs vakarpusē ejam kopā uz kādu pilsētu. Piepeši redzu, ka kādas sievietes ar bērniem cenšas cauri ļaužu pūlim tikt pie Jēzus. Viņām līdzi arī viens akls ubags. Bet mums taču ir jāsteidzas! Es cenšos viņas atturēt. Ubagam saku, lai pienāk rīt, kad nāksim atpakaļ: "Rīts gudrāks par vakaru!" "Rīt, rīt," visiem saku un steidzos pie Jēzus. Tikai kur Viņš palicis? Vairs nekur nevaru Viņu atrast. Labāk pagaidīšu. Atturēšos. Paiešu malā. Neapstāšos. Nepajautāšu. Neizteikšos. Paklusēšu. Noklusēšu. Neiebildīšu."

 

 

Nē, tā nē! Mēģināsim citādāk: 7 nedēļas bez atturēšanās!