user_mobilelogo

Izstāžu zāles "Rīgas mākslas telpa" lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim notiek izstāde "Laime pazīst pasauli". Tajā tiek eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu.

Mākslinieks Māris Subačs

Grāmatu plauktos stāv brīnumpasakas un sadzīves pasakas, pasakas par zvēriem un pasakas par ziediem. Māris Subačs ir atradis sevi, zīmējot mazas, jaukas, kristīgās filosofijas garā gaisīgas pasakas par domām, dvēselēm, eņģeļiem, Dievu, apvārsni un bezgalību. Nesen viņš uzrakstīja pavisam īsu pasaku par pazemes telpu mākslai, kas skan šādi: ""Tur ir tukšums," teica viens eņģelis. "Nē, tur ir iespēja," teica otrs eņģelis. "Taisīsim izstādi.""

 

Intervija ar Māri Subaču 

Avots: Satori

 

Trīs nedēļu garumā Kongresu namā mākslinieki un veselības aprūpes speciālisti sadarbosies unikālā projektā, lai runātu un atklātu Slepeno Dubultnieku – depresijas problēmu Latvijā un pasaulē.

27. septembrī Kongresu namā tiks atklāta mākslas izstāde Slepenais Dubultnieks. Izstādē ar mākslas darbiem piedalās Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki un mūziķi: pianists Vestards Šimkus, gleznotāji - Aleksejs Naumovs, Kaspars Zariņš, Vija Zariņa, kā arī jaunie mākslinieki un amatieru mākslinieki.

Mākslinieki savos darbos risina šobrīd ļoti aktuālu tematu Latvijā un visā pasaulē – depresijas problēmu. Pirmo reizi Latvijā depresijas problemātika tiks aplūkota vienlaicīgi gan no mākslinieku un mūziķu redzējuma, gan no veselības aprūpes jomas speciālistu viedokļa.

Projekta mērķis ir caur mākslas darbiem un sarunu vakariem uzrunāt ikkatru apmeklētāju, dot cerību, iedrošinājumu, kā arī praktiskus padomus cīņai ar depresiju.

“Mēs vēlamies lauzt stereotipus, noņemt neziņas un aizspriedumu plīvuru, tā vietā izglītojot un runājot par depresiju un ar to saistītiem neērtiem jautājumiem – pašnāvībām, depresijas un atkarību attiecībām, depresiju bērnu, sieviešu, vīriešu vidū, depresiju un bezdarbu,” stāsta izstādes kuratore Madara Lazdiņa.

Izstādes norises laikā skatītājiem būs iespēja apmeklēt sarunu vakarus, kuros piedalīsies psihologi, psihoterapeiti un citu jomu profesionāļi.

Īpašā improvizācijas skaņdarbā tēmu risinās pianists Vestards Šimkus, čelliste Agate Ozoliņa un vijolniece Ilze Gagaine. 

Izstādē ar mākslas darbiem piedalās Kerola Andresena (Carol Andresen, ASV), Taja Bell (Taya Bell), Māra Dundure, Linda Freiberga, Ilze Gagaine, Kaja Hīemā (Kaja Hiiemaa, EST), Līga Jaunzeme, Čārlzs Deivids Kellijs (Charles David Kelley, ASV), Madara Lazdiņa, Vita Lukstiņa, Madara Molnika, Aleksejs Naumovs, Agate Ozoliņa, Ieva Prāne, Baiba Rēdere, Kristīne Rubene, Jānis Skulme, Svens Ēriks Stambergs (Sven Erik Stamberg, EST), Gundega Strautmane, Vestards Šimkus, Vaiva Šmite, Dainis Rūdolfs Šmits, Vika Šulca, Sanda Undzēna, Ain Vares (Ain Vares, EST), Vija Zariņa, Kaspars Zariņš.

Izstāde būs apskatāma Kongresu namā no 28. septembra līdz 18. oktobrim katru dienu, izņemot svētdienās. Darba laiks no 10.00 līdz 19.00. Ieeja izstādē - brīva.

Daži no izstādes darbiem:

Mākslinieki un mūziķi aicina atklāt savu Slepeno Dubultnieku

Sanda Undzēna "Atpūtas vieta"

 

Mākslinieki un mūziķi aicina atklāt savu Slepeno Dubultnieku

Ieva Prāne "Noslēpums"

 

Mākslinieki un mūziķi aicina atklāt savu Slepeno Dubultnieku

Aleksejs Naumovs "Venezia"

 

Mākslinieki un mūziķi aicina atklāt savu Slepeno Dubultnieku

Vija Zariņa "Pļavā"

Nekad nav par vēlu

Mācītājs Indulis Paičs

 

Kristus saka: Jums tagad ir bēdas, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. (Jņ 16:22)

 

Lieldienu naktī mēs daudz domājam un runājam par augšāmcelšanos. Tas skan kā ļoti īpašs, mīklainu nojausmu pilns vārds. Līdzīgi Jēzus mācekļiem, arī mēs domājam un jautājam: nez, kas tas ir - mirušo augšāmcelšanās? Kā tā notiek? Kā tas ir - augšāmcelties?

Kaut gan sākotnējā vārda "augšāmcelšanās" nozīme ir pavisam vienkārša: piecelties, pamosties - pamosties no miega. Atgūt skaidru apziņu. Iepazīt citu apziņas stāvokli. Jo aizmigušais nemana un nejūt, kas notiek viņam līdzās. Viņš gan ir fiziski dzīvs, taču viņa dvēseles un gara dzīve neizpaužas. Lai cilvēks varētu piedalīties dzīvē, vajadzīga pamošanās…

Lieldienas vēlas mūs visus pamodināt! Ne tikai no nāves miega laiku beigās. Nē, arī no dzīves ikdienas un virspusējības notrulinošā un iemidzinošā skrējiena, kas tik ļoti mēdz sašaurināt un padarīt seklu mūsu uztveri. Pamodināt no dzīves, kura paslīd garām kā sapnis un tā arī netiek īsti dzīvota un piedzīvota…

Senajā baznīcā cilvēki tika kristīti tieši Lieldienu naktī. Jo kristības ir sakraments, kurā Lieldienu vēsts iemiesojas pie katra no mums. Kristībā mēs topam par to, kas mēs patiesībā esam. Lai taptu par cilvēku, nepieciešams pamosties, kļūt vērīgam, ieskatīties dziļāk par lietu virspusi. Un tur, dzīves dziļumos, atklājas paši lielākie un nozīmīgākie mūsu esības noslēpumi.

Jēzus runā par šādu dziļāku skatījumu. Jums šobrīd ir bēdas, ViņšPamosties no miegasaka, bet Es jūs atkal redzēšu un tad jūs priecāsieties, un jūsu prieku neviens nevarēs atņemt. Kas ir dzīve? Neskaitāmu sīku problēmu risināšana, tukša cenšanās uzvarēt cīņās, kurām nav gala? Kristība saka, ka dzīves mērķis ir ne tikai rūpēties par ārējām lietām, bet tapt par īstu, patiesu cilvēku. Dzīve ir laiks, kurā notiek mūsu pārtapšana, un šīs iekšējās pārmaiņas, garīgā pieredze, ir mūsu esības dziļākais uzdevums.

 

Lieldienas grib mums atgādināt: mēs esam garīgas būtnes ar garīgiem uzdevumiem. Un tikai tad, kad mēs to sākam redzēt, mēs sākam pa īstam dzīvot. Tikai pamodināti, augšāmcēlušies, mēs kļūstam mūžīgās dzīvības dalībnieki. Tikai nomodā būdami, mēs realizējam mūsos ieliktās iespējas.

 

Kas tas ir — apskaidrība?

Kāds ubags bija nosēdējis ceļa malā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Kādu dienu viņam garām gāja kārtējais svešinieks. “Palīdziet nelaimīgajam!” nomurmināja ubags, automātiski pastiepjot pretī savu veco cepuri. “Man nav nekā, ko tev iedot,” teica svešinieks. Tad viņš pajautāja: “Kas tas ir, uz kā tu sēdi?” “Nekas,” atbildēja ubags. “Vienkārši veca kaste. Es sēžu uz tās jau kopš pirmās dienas.” “Vai esi kādreiz apskatījies, kas tur ir iekšā?” vaicāja svešinieks. “Nē,” ubags atbildēja. “Kāda jēga? Tur nekā nav.” “Bet tu labāk paskaties,” neatlaidās svešinieks. Ziņkārības dzīts, ubags arī atlauza kastes vāku. Liels bija viņa pārsteigums, neticība un sajūsma, ieraugot, ka lāde ir pilna ar zeltu.

Es esmu šis svešinieks, kam nav nekā, ko dot, un kurš liek jums paskatīties iekšā. Ne jau kādas lādes iekšpusē, kā minētajā līdzībā, bet kaut kur stipri tuvāk — sevī. “Bet es neesmu ubags,” es dzirdu jūs sakām.

Tie, kas nav atraduši savas patiesās vērtības, proti, Esamības dzirkstošo prieku un tam sekojošo dziļo, nesatricināmo mieru, ir nabagi, pat ja viņiem pieder lielas materiālās bagātības. Piepildījuma vai prieka mirkļus, apliecināšanos, drošību vai mīlestību viņi meklē ārpusē, taču patiesībā dārgums, kurā ietvertas ne tikai jau nosauktās lietas, bet kurš ir neizmērojami lielāks par to, ko pasaule var piedāvāt, atrodams viņos pašos. Vārds apskaidrība uzbur domu par kādu pārcilvēcisku sasniegumu, un mūsu ego patīk to par tādu uzskatīt, taču patiesībā tas ir cilvēka dabiskais stāvoklis — izjust vienotību ar Esamību. Tas ir stāvoklis, kad esam savienoti ar kaut ko neizmērāmu un nesagraujamu, kaut ko, kas, lai cik dīvaini tas neskanētu, esam mēs paši un tomēr daudz plašāks par mums. Apskaidrība ir savas patiesās būtības atrašana aiz vārda un ķermeņa. Nespēja just vienotību ar Esamību rada nošķirtības sajūtu no sevis un pārējās pasaules. Tad jūs apzināti vai neapzināti sākat sevi uztvert kā atsevišķu daļu. Rodas bailes, un gan iekšēji, gan ārēji konflikti kļūst par ikdienišķu parādību.

Man patīk Budas dotā vienkāršā apskaidrības definīcija — “ciešanu beigas”. Tas nav nekas pārcilvēcisks, vai ne? Protams, kā definīcija tā nav pilnīga. Tā pasaka tikai to, kas apskaidrība nav — tā nav ciešanas. Bet kas tad paliek, kad ciešanu vairs nav? Par to Buda klusē, un viņa klusēšana liek domāt, ka tas ir jānoskaidro katram pašam. Buda izmanto negatīvu definīciju, lai prāts neuztvertu apskaidrību kā kaut ko tādu, kam ticēt, vai kā pārcilvēcisku sasniegumu — mērķi, ko nav iespējams sasniegt. Par spīti šai piesardzībai, lielākā daļa budistu vēl aizvien uzskata, ka apskaidrība iespējama tikai Budam, ne viņiem un vismaz ne šajā dzīvē.

Jūs lietojāt vārdu “Esamība”. Vai varat paskaidrot, kas ar to ir domāts?

Esamība ir mūžīgā, vienmēr pastāvošā Vienīgā Dzīve aiz neskaitāmajām dzīvības formām, kas pakļautas dzimšanai un nāvei. Tomēr Esamība ir ne tikai aiz ikvienas formas, bet arī dziļi to iekšpusē kā šo formu visdziļākā, nesaredzamā un nesagraujamā būtība. Tas nozīmē, ka tā ir sasniedzama, jo atrodas dziļi jūsos un ir jūsu patiesā būtība. Taču necentieties to uztvert ar prātu. Nemēģiniet to saprast. To ir iespējams iepazīt tikai tad, kad prāts klusē. Atrodoties pašreizējā brīdī, kad uzmanība ir pilnībā un pastiprināti vērsta uz Tagadni, ir iespējams sajust Esamību, taču jūs nekad nesapratīsiet to ar prātu. Esamības apziņas iegūšana, tās sajušana un apzināšanās — tā ir apskaidrība.

Mācītājs Kaspars Simanovičs
Lutera draudze

"Kungs Dievs atdarījis manas ausis - es nedumpoju un nenovēršos! Muguru es griežu sitējiem un vaigu - bārdas plēsējiem, savu vaigu es neslēpju no kauna un spļāvieniem. Bet Kungs Dievs palīdz man, tādēļ es netieku kaunā, tādēļ mans vaigs kā krams, zinu, ka kaunā nepalikšu!" (Jes 50:5-7)

Kunga kalps. Tas nav kāds īpašs amats vai statuss, kā mēs dažkārt iedomājamies, lasot Veco Derību. Šeit, Jesajas grāmatā, Kunga kalps ir ikviens cilvēks, kuram ir Dieva klātbūtnes pieredze un kurš šajā pieredzē smeļas spēku izturēt ikdienas grūtības un pārbaudījumus. Tātad - tas var būt arī ikviens no mums.

Pravieša Jesajas attēlotais Kunga kalps runā nevis kā salauzts, važās iekalts, tumšā bedrē iemests vergs, bet kā cilvēks, kurš beidzot kaut ko būtisku ir ieraudzījis, sapratis, piedzīvojis un tādējādi iemantojis pašvērtības un pašapziņas izjūtu. Kunga kalps ir cilvēks, kurš zina, ka beidzot ir ieguvis patiesu brīvību un tādēļ vairs neļaus sevi pazemot un apspiest. Tas ir cilvēks, kurš nebaidās uzlūkot dzīvi tādu, kāda tā ir.

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs

Kāds mans kolēģis stāstīja, ka kādreiz, ja kāds ir zvanījis, bet viņš nav varējis atbildēt, tad tūdaļ kā ir varējis, tā uzreiz atzvanījis. Drīz vien tāpat viņš ir sācis darīt ir īsziņām. Tikko kāds atsūtījis īsziņu, tā tūdaļ viņš atbildējis. Un nu viņš tā dara arī ar e-pastiem. Tikko atnāk e-pasts, kaut vēlā vakarā, tā liekas - tūdaļ taču ir jāatbild! Tas taču nevar gaidīt līdz rītam, vai ne? Kur nu vēl līdz pirmdienai vai atvaļinājuma beigām.

Mēs taču visi gaidām, ka tūdaļ saņemsim atbildi. Visi gaida tikai vienu mirklīti, pēc kura visam ir jānotiek tagad un tūlīt. Un cik bieži šis viens mirklītis pārtrauc mūsu domas, gaitas, ritmu, mūsu nodomus, brīvdienas, atvaļinājumus, atpūtas brīžus? Jo vienmēr taču IR viens mirklītis, lai atbildētu, atsauktos, aizietu, iesaistītos. Bet beigās visa dzīve kļūst par vienu vienīgu vienu mirklīti.

Par mūsu laikmeta simbolu ir kļuvusi nepacietība. Mēs nemierīgi dīdāmies, jo mums visu laiku šķiet, ka tūdaļ ir jāpārbauda e-pasts vai jāuzraksta kāds komentārs Feisbukā. Mēs dzīvojam zem spiediena lēmumu pieņemt nekavējoties un tūdaļ. Vai tūdaļ ielēkt kādā notikumu vilcienā. Vai tūdaļ kaut ko nokomentēt. Cik gan daudz kas varētu būt citādāk, ja ikviens cilvēks, pirms viņš kaut ko darītu, rakstītu, teiktu, skrietu, vispirms apsēstos un ievilktu elpu vai izmestu kādu loku pa āru! Un tikai tad ķertos pie lietas. Taču šādam mirklim gan mums nepietiek laika.

Septiņas nedēļas bez

Bet kā būtu dzīvot bez "tūdaļ" un "vienu mirklīti"? Varbūt šajās septiņās Gavēņa laika nedēļās līdz Lieldienām varam pamēģināt šādu praksi? Piemēram, apņemties izskatīt e-pastus un atbildēt uz tiem tikai reizi dienā. Vai septiņas nedēļas labi izgulēties naktīs - vismaz 8 stundas. Vai vismaz dažas dienas nedēļā doties garās, vismaz 10 - 15 000 soļu pastaigās. Reizi nedēļā ņemt vienu dienu pilnīgi brīvu no darba. Atrast laiku pāris reizes nedēļā nesteidzīgām sarunām ar draugiem. "Nesēdēt" telefonā ilgāk, kā tas patiešām ir nepieciešams. Nesteigties ar svarīgu lēmumu pieņemšanu. Mācīties nogaidīt. Un tā tālāk un tā joprojām.

Un nestrēbt karstu. Nepaķert te vienu, te otru lietu, bet apsēsties, pārdomāt un apzināties. Vienu vai divas, un tad sākt un nepadoties. Jo Gavēņa laika apņemšanas ir svarīgas. Un ticība, ka, lai ko Tu izvēlētos, tas tev un tavai dzīvei nāks par labu. Dievs tevi veidos.

Protams, lai atļautos sev iekārtot šādu laiku, nepieciešama zināma drosme. Jo brīžos, kad mūsu prātus un sirdis neaizņem nenokārtotais, nepadarītais, neizlemtais un nesasniegtais, mūsos no dzīlēm uznirst viss, no kā esam veiksmīgi ar savu aktivitāti izvairījušies un ko esam nolieguši. Visas mūsu patiesās problēmas, grūtības, jūtas un jautājumi. Šāds laiks var atnest arī lielas sāpes un ciešanas. Taču bez tām cilvēks nekad nevar kļūt citādāks, nevar kļūt jauns, un, beigu beigās, nevar arī Augšāmcelties.

Un, ja tā, tad dosimies tam pretī. Pretī tam, kas mūsos vēl tikai top!