user_mobilelogo

Autors: Kens Korkovs

Pirms vairākiem gadiem dr. Pols Brends (Paul Brand) un Filips Jansejs (Philip Yancey) sarakstīja grāmatu, kuras nosaukums ir “Sāpes – Dāvana, Kuru Neviens Nevēlas”.  Ja nu kādai grāmatai ir piemērots nosaukums, tad šai nu noteikti. Jo kurš no mums gan vēlas piedzīvot sāpes? Kurš tās meklē? Un tomēr sāpes ir mūsu dzīves daļa tāpat kā saule un putni virs mūsu galvām.

 

Man starp biežākajām sāpēm bija atkārtotas galvassāpes. Nevis nelielas, bet pamatīgs, tādas, kas neļāva man ņemt dalību pat parastākajās ikdienas aktivitātēs. 

Pirms gada man kādā mēnesī bija jāizlieto pat septiņas pretsāpju tabletes, un pusē nākamā vēl sešas. Tad Wall Street Journal es izlasīju rakstu, kura nosaukums bija  “Tu esi tas, ko tu ēd”. Pēc tā izlasīšanas es sapratu, ka, iespējams, pats esmu sāpju veicinātājs. 

Kopš  tā laika es no savas ēdienkartes izslēdzu kviešus (maizi un glutēnu saturošus produktus), piena produktus (pienu, sieru, saldējumu u.c.), olas, cukuru, soju, zemesriekstus (un man patiešām patika ekstra bieza zemesriekstu sviesta kārta, iespējams, viens no iemesliem manam druknajam augumam) un baltos kartupeļus. Tajā pat laikā, un es domāju tā nav sagadīšanās, pēc diētas uzsākšanas man nav bijusi vajadzīga neviena pretsāpju tablete, esmu zaudējis nedaudz svaru un esmu sācu justies labāk gan fiziski, gan garīgi.  

 

Kā kāds ir gudri piezīmējis, Dievs sāpes velti neiznieko. Kā izrādījās, manas sāpes galu galā lika nopietnāk attiekties pret to, ko es ēdu, zaudēt svaru, apzinātāk un rūpīgāk izvēlēties ēdienus, un mana vispārējā labsajūta uzlabojās. Kā Brends un Jansejs piezīmēja savā grāmatā – neskatoties uz visām pūlēm izvairīties no sāpēm, ir reizes, kad tās sniedz labumu. 

 

Atsaucoties uz iepriekš minēto, es aptvēru, ka ir vēl daudzi citi gadījumi, kad sāpes var signalizēt par nepieciešamajām pārmaiņām.. Piemēram parādi un ar grūtībām apmaksāti rēķini var būt cēlonis pamatīgam stresam, bet šīs sāpes varbūt mums stāsta par to, ka nepiešams būt finansiāli atbildīgākiem. 

 

Dažkārt mūsu darbs un karjera rada sāpes dzīvē. Tas var būt signāls, ka jāmaina darbs, it īpaši, ja esam iestrēguši pozīcijā, kas mums nesniedz gandarījumu vai arī turpmākas izaugsmes iespējas. Bet mūsu “sāpes” var signalizēt arī par nepieciešamību ciešāk pievērsties darbam, vai papildus apmācībām, lai veiktu darbu produktīvākā veidā, kas dod lielāku atalgojumu. 

 

Ja mums ir sāpju pilnas attiecības – ar dzīvesbiedru, bērniem, kolēģiem vai arī draugiem – tas var norādīt uz nepieciešamību mums  mainīt mūsu attieksmi, kļūt mazāk koncentrētiem uz sevi un vairāk ņemt vērā citu intereses. Mums, varbūt, nevajag šis attiecības pārtraukt, bet drīzāk mainīt sevi, lai padarītu tās labākas.

 

Ļaujiet man uzdot jautājumu: “Vai jūsu dzīvē ir kādas sāpes, kuras Dievs, iespējams, lieto, lai jūs apsvērtu pārmaiņas?” Galu galā Raksti mums vēsta: “… mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību” (Romiešiem 5:3,4). Jēkaba 1:2-4 piebilst, “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma.”

 

Var likties grūti “priecāties” sāpju laikā, bet nereti pēc tam ir redzams, cik ļoti tās mums ir bijušas nepieciešamas. 

 

Kens Korkovs dzīvo Omahā, Nebraskā, ASV, kur viņš kalpo kā apgabala CBMC direktors. 

Avots:

 

    Vai jūsu sāpes norāda uz pārmaiņu nepieciešamību? 

Džims Matiss ir fotostudijas īpašnieks Overland Park, Kanzasā, kura specializējusies komerciālo un scenogrāfisku portretu izgatavošanā. Iepriekš viņš vadīja kafejnīcu, kā arī bija Kanzasas pilsetas CBMC izpilddirektors Misuri. Viņa pārdomas par iniciatīvu un neatlaidīgu darbu.

 

Ja ir tā, kā apgalvo, ka “dzīves sāls ir dažādībā”, tad jūs varētu manu dzīvi raksturot kā diezgan “sāļu”. Kāda nedēļas nogale nesenā pagātnē ir labs piemērs – sestdienas pēcpusdienā es fotografēju firmas, kas nodarbojas ar tieslietām, darbiniekus. No turienes es devos uz vietējo izstāžu centru, lai bildētu eksponātus, kuru dizainerēšanā es pats biju piedalījies. Pārradies mājās, es sakārtoju savus instrumentus un pārējo ekipējumu un devos ar savu grupu “Sky Blue” spēlēt populārā kafejnīcā.

Ir kāda anekdote par sievieti, kas loterijā vinnē milzīgu naudas summu. Pēc laimīgās vēsts saņemšanas viņa zvana savam dzīvesbiedram un saka: “Es tikko laimēju loterijā! Kravā mantas!” Dzīvesbiedrs atsaucās: “Fantastiski! Man ņemt līdzi siltam vai aukstam laikam paredzētās drēbes?” Tā savukārt monotonā balsī atbildēja: “Vienalga – ka tikai tu esi ārā no mājas, pirms es atgriežos.”

 Šim vīrietim bija pienākusi krīzes situācija! Un tāda galvenokārt ir krīžu situāciju būtība – tās rodas pilnīgi negaidīti, brīdī, kad esam absolūti negatavi, lai tās risinātu. Patīk mums tas vai nē, tās ir dzīves sastāvdaļa. Tieši šajā brīdī jūs esat kādā no šīm trim fāzēm: vai nu jūs esat tikko tikuši laukā no krīzes; vai esat krīzes stāvoklī pašlaik; vai arī jums drīzumā gaidāma krīze.

 

Autors: Roberts Dž. Tamasi

 

Vai jums kādreiz ir bijis tā – šķiet, ka darāt, ko vien varat, bet rezultāta nav vai paveikts ir ļoti maz? Es domāju, ka mums visiem tā ir gadījies. Dažkārt darbs nes maz augļu, neskatoties uz to, ka mēs pieliekam maksimālus pūliņus un mums ir cēlākie nolūki. 

Tomēr dažreiz produktivitātes trūkuma pamatā ir tas, ka neesam “uzasinājuši savu asmeni”. Apdomājiet šo gadījumu:

Priekšnieks: “Luis, ko tu dari šobrīd?”
Luiss: “Es zāģēju šitos dēļus, to ir tik daudz!”
Priekšnieks: “Hmmmm. Jā, bet, Luis, varbūt es maldos, bet, no šī leņķa raugoties, šķiet, ka tev vajadzētu uzasināt asmeni.”
Luiss: “Jums ir ērgļa acs, bos. Ir redzēti pat asāki sviesta naži.”
Priekšnieks: “Tad, Luis, ja tev nav iebildumu, pasaki, kāpēc tu to asmeni neuzasini?”
Luiss: “Ai, es šobrīd nevaru, bos. Esmu aizņemts, zāģējot šos dēļus!”

Kāds veiksmīgs uzņēmējs saprata, ka ir pienācis laiks izvēlēties viņa pēcteci uzņēmuma vadīšanā. Tā vietā, lai to piedāvātu kādam no direktoriem vai kādam no saviem bērniem, viņš sasauca kopā jaunos izpilddirektorus. Viņš tiem paziņoja: “Ir pienācis laiks man izvēlēties jauno uzņēmuma vadītāju. Es esmu izlēmis, ka tas būs kāds no jums.” 
Izpilddirektori bija šokēti, bet vadītājs turpināja: “Katram no jums es šodien iedošu sēklu – tā būs īpaša sēkla. Iestādiet un laistiet to, un pēc gada atnesiet man katrs to, kas jums no šīs dotās sēklas būs izaudzis. Es izvērtēšu jūsu atnestos augus un tādējādi izvēlēšos  mūsu nākamo vadītāju.”
Viens no izredzētajiem – Džims – sajūsmā pastāstīja sievai par šefa iecerēto. Viņa sagādāja Džimam podu, zemi un mēslojumu, un sēkla tika iestādīta. Džims katru dienu to laistīja un skatījās, vai tā ir izdīgusi. Drīz vien daži no pārējiem izpilddirektoriem sāka runāt par viņu sēklām un par to, kā viņu augi ir sākuši augt.