user_mobilelogo

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Kāda ir jūsu parastā pašsajūta, pamostoties pirms kārtējās darba dienas, sevišķi, ja tā ir pirmdiena? Vai jūs esat entuziasma pārpilni, gaidot kādas iespējas un izaicinājumus diena nesīs? Vai arī jūs pārņem dusmas, jo vēlaties, kaut varētu atgriezties gultā, cieši apsegties un aizmirst par iešanu uz darbu pilnībā?

Ja jums no šiem diviem tuvāks ir negatīvais, tad tam varētu būt vairāki iemesli: termiņi, kuros jums ir jāiekļaujas, var likties nospiedoši; jums varētu būt nopietni konflikti ar priekšniekiem vai kolēģiem; jūs varbūt neesat piemēroti darbam, ko no jums prasa; vai arī darbs, ko jūs darāt, var būt kļuvis apnicīgs, un rutīna var šķist pārāk liela, liekot jums justies garlaikotam, darboties bez iedvesmas, tā vietā, lai būtu kāri uz darbiem un enerģiski.

Iemesli nepatikai pret darbu varētu būt arī daudzi citi, taču prāts pats par sevi var būt galvenais iemesls: tā attieksme, kādu jūs sev atļaujiet just pret darbu un darbavietu. Lai gan mēs nespējam vienmēr mainīt savus apkārtējos apstākļus, mēs toties varam izvēlēties savu attieksmi pret apkārtējiem apstākļiem.

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas saka, ka spēks ir pozitīvā domāšanā, tomēr es esmu tāds cilvēks, kas tic pozitīvajam. Tieši tāpēc man patīk no rīta mosties – dažreiz, pirms es izlienu no gultas, es klusi atkārtoju savu mīļāko Bībeles pantu: “Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā” (Psalmi 118:24). Ja es patiesi ticu, ka Dievs man ir vēlējis dot jaunas pieredzes, iespēju un neparedzētu satikšanos pilnu dienu, tad es varu no rīta mosties ar optimistisku un cerīgu skatījumu.

Lielākā daļa dienu nekad nenorit tā, kā es būtu gaidījis. Negaidīti kāds draugs pazvana vai atsūta e-pastu, un tas noved pie saturīgas tikšanās. No „zila gaisa” kāds uzraksta un jautā, vai es nebūtu ieinteresēts iesaistīties kādā rakstīšanas vai rediģēšanas projektā, tādā, ko es galīgi nebiju paredzējis. Es sāku strādāt pie viena, bet tad man jāmaina fokuss uz kaut ko pilnīgi citu, un tad es saprotu, ka sākotnējais uzdevums nemaz nebija tik steidzams, kā es iepriekš domāju, un tādējādi es to varu atlikt par vēl vienu dienu.

Pirms apmēram sešiem gadiem, pēc veiksmīgas sirds operācijas pārciešanas, es apņēmos katru dienu uztvert kā “dāvanu”. Nevienam no mums rītdiena nav garantēta, taču kaut kā tik nozīmīga pārvarēšanai ir nopietna ietekme uz mums. Kamēr es saprotu, ka ne katra diena būs tāda, ko varētu izbaudīt vai saukt par vieglu, ka, ja Dievs man to ir devis, tad tam jābūt arī labam iemeslam, es esmu gatavs piedzīvot jelko, ko diena piedāvās. 

Šeit ir daži principi no Svētajiem Rakstiem, ko apdomāt pirms jaunas dienas sākuma:

Attiecies pret katru dienu kā pret iespēju, nevis saistību.

Teiciens vēsta: “Mūsu dienas ir skaitītas.” Tāpēc mums vajadzētu novērtēt to, kas mums ir, un mums atvēlēto laiku izmantot labi, lietderīgi un gudri. “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam” (Psalmi 90:12).

Aizpildi dienu, pirms tā ir zudusi.

Viena lieta, kas mums visiem ir kopīga, ir laiks. Un mēs to nevaram ietaupīt, lai varētu izmantot citā dienā. Kā viena stunda ir pagājusi, tā ir neglābjami pazaudēta, un mums vajadzētu izdomāt, kā no tās gūt vislielāko labumu. “Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas” (Efeziešiem 5:15,16).